Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ MOZUS 31 Bible Online

PIRMĀ MOZUS 31 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ MOZUS 31

¹Bet viņš dzirdēja Lābana dēlus sakām: „Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību.“

²Un Jēkabs vēroja no Lābana sejas, ka tas nebija pret viņu tāds, kā vakar un aizvakar

³Un tas Kungs sacīja Jēkabam: „Atgriezies sava tēva zemē pie savas cilts ļaudīm, tad Es būšu ar tevi.“

⁴Un Jēkabs sūtīja ziņu un lika Rāhelei un Leai nākt pie viņa uz lauka pie viņa sīklopiem.

⁵Un viņš sacīja tām: „Es esmu vērojis jūsu tēva seju, ka tā vairs nav tāda, kā vakar un aizvakar pret mani; mana tēva Dievs ir ar mani.“

⁶Un viņš sacīja: „Jūs zināt, ka es ar visiem saviem spēkiem esmu kalpojis jūsu tēvam.

⁷Bet jūsu tēvs mani ir pievīlis un viņš ir pārgrozījis manu algu desmitām reizēm, bet Dievs nav ļāvis viņam ļaunu man darīt.

⁸Ja viņš kādreiz teica: Lāsainie lai ir tava alga, tad visiem sīklopiem atnesās lāsaini jēri un kazlēni. Bet ja viņš teica: Raibie lai ir tava alga, visiem atnesās raibi jēri un kazlēni.

⁹Tā Dievs ir atņēmis visu mantību jūsu tēvam un devis man.

¹⁰Un notika ap avju apiešanās laiku, kad es, savas acis pacēlis, sapnī redzēju: un lūk, visi teķi, kas aplēca avis, bija svītraini, lāsaini un raibi.

¹¹Un Dieva eņģelis sacīja man sapnī: Jēkab! Un es teicu: Te es esmu.

¹²Un viņš sacīja: Atver savas acis un skaties; visi teķi, kas aplec avis, ir svītraini, lāsaini un raibi, jo es esmu redzējis, ko Lābans tev ir darījis.

¹³Es esmu tas Dievs, tas Bēteles Dievs, kur tu piemiņas akmeni esi svaidījis, kur tu esi solījumu devis. Bet tagad celies, ej no šīs zemes projām un atgriezies savā dzimtajā zemē.“

¹⁴Un Rāhele un Lea atbildēja viņam: „Vai mums ir vēl kāds mantojums jeb kāda daļa mūsu tēva namā?

¹⁵Vai viņš mūs netur kā svešinieces? Viņš mūs ir pārdevis un pats apēdis mūsu atlīdzības naudu.

¹⁶Un visa bagātība, kādu Dievs licis atraut mūsu tēvam, tagad ir mūsu un mūsu bērnu. Tad nu visu, ko Dievs tev sacījis, to dari.“

¹⁷Un Jēkabs cēlās un uzsēdinājasavus bērnus un savas sievas uz kamieļu mugurām.

¹⁸Un viņš savāca visus savus ganāmpulkus un visu savu īpašumu, kādu tas biia ieguvis, ganāmpulkus, kādus tas Mezopotamijā bija ieguvis, lai ietu pie sava tēva īzāka uz Kānaāna zemi.

¹⁹Bet kad Lābans gāja savas avis cirpt, Rāhele nozaga terafīmu,[12] kāds bija viņas tēvam.

²⁰Un Jēkabs pievīla aramieti Lābanu, jo neko neteica tam par savu bēgšanu.

²¹Un viņš bēga līdz ar visu, kas tam bija, un cēlās, un pārgāja upei pāri, un virzījās uz Gileāda kalniem.

²²Bet Lābanam trešajā dienā tika paziņots, ka Jēkabs aizbēdzis.

²³Tad viņš paņēma savus ciltsbrāļus un dzinās viņam pakaļ septiņu dienu gājumā un panāca viņu pie Gileāda kalna.

²⁴Un Dievs tuvojās aramietim Lābanam sapnī, nakts laikā, un sacīja: „Sargies runāt ar Jēkabu ko citu kā labu.“

²⁵Un Lābans panāca Jēkabu, kad Jēkabs savu telti bija uzcēlis Gileāda kalnā. Tad arī Lābans ar saviem radiem nostiprināja savu telti Gileāda kalnā.

²⁶Un Lābans teica Jēkabam: „Ko tu man esi darījis! Kāpēc tu esi mani pievīlis, manas meitas aizvezdams kā kapa gūsteknes?

²⁷Kāpēc tu esi slepeni aizbēdzis, mani pievildams, un neesi man to paziņojis; es tevi būtu pavadījis ar prieku un dziesmām, ar bungām un cītarām.

²⁸Un tu neesi ļāvis man noskūpstīt manus bērnu bērnus un manas meitas. Tiešām, tu esi aplam darījis.

²⁹Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu.

³⁰Bet tagad: Labi, „u esi ietin aizgājis tāpēc, ka tu ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; bet kāpēc tu esi nozadzis manu dievu?“

³¹Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Es baidījos, jo es domāju, ka tu man tik ar varu neatņem savas meitas.

³²Pie kā tiek atrasts tavs dievs, tas lai mitas dzīvot! Mūsu brāļu klātienē pārmeklē to, kas man ir, un paņem to sev.“ Bet Jēkabs nezināja, ka Rāhele ir tā zagle.

³³Un Lābans iegāja Jēkaba teltī un Leas teltī un abu kalpoņu teltīs, un viņš tur nekā neatrada; un viņš iznāpa no Leas telts un bija patreiz ceļā uz Rāheles telti.

³⁴Un Rāhele bija paņēmusi terafīmu un ielikusi to kamieļa seglos un pati uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans iztaustīja visu telti un nevarēja to atrast.

³⁵Bet viņa sacīja savam tēvam: „Lai mans kungs nedusmojas, ka es viņa priekšā nevaru piecelties, jo man klājas, kā sievietei mēdz būt.“ Un viņš meklēja, bet nevarēja terafīmu atrast.

³⁶Un Jēkabs sadusmojās un uzbruka Lābanam. Un Jēkabs atbildēja un sacīja Lābanam: „Ko es esmu pārkāpis, ko es esmu nogrēkojies, ka tu man dzenies pakaļ?

³⁷Tu esi aptaustījis visas manas lietas. Ko tu esi atradis no sava nama lietām? Liec to tagad manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķiŗ, kam taisnība.

³⁸Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis.

³⁹Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis, vai naktī.

⁴⁰Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī. Bet miegs bēga no manām acīm.

⁴¹Es tev divdesmit gadus esmu kalpojis, četrpadsmit gadus es esmu kalpojis par tavām, abām meitām un sešus gadus par taviem sīklopiem; desmitām reižu tu manu algu esi pārgrozījis.

⁴²Ja nebūtu bijis mana tēva Ābrahāma Dievs un tas, ko īzāks bīstas, bijis ar mani, tad tagad tukšām rokām tu būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.“

⁴³Un Lābans atbildēja un sacīja Jēkabam: „Šīs meitas ir manas meitas, šie bērni mani bērni, un šie sīklopi mani lopi; un viss, ko tu pārredzi, tas ir mans. Bet ko gan es darīšu šodien savām meitām un viņu bērniem, kujrus tās ir dzemdējušas?

⁴⁴Tāpēc nāc, lai noslēdzam derību, es un tu, un lai tā ir liecība starp mani un tevi.“

⁴⁵Un Jēkabs paņēma akmeni un cēla to par piemiņas zīmi.

⁴⁶Un Jēkabs sacīja saviem ciltsbrāļiem: „Salasiet akmeņus!“ Un tie paņēma akmeņus un izveidoja akmens kaudzi un ēda tur pie tās akmens kaudzes.

⁴⁷Un Lābans to nosauca par Jegar-Sahaduta, bet Jēkabs to nosauca par Galedu.

⁴⁸Un Lābans sacīja: „Šī kaudze lai ir par liecibu šodien starp mani un tevi,“ kāpēc tas to nosauca vārdā Galeda

⁴⁹Un arī Micpa, tāpēc ka tas sacīja: „Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, ja mēs neredzamies.

⁵⁰Ja tu ļauni apiesies ar manām meitām, vai kad tu ņemsi citas sievas klāt pie manām meitām, kur neviena nav klāt, tad skaties: Dievs ir liecinieks mūsu vidū.“

⁵¹Un Lābans sacīja Jēkabam: „Redzi, šo kaudzi un šo piemiņas akmeni, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi:

⁵²Liecinieces ir šī kaudze un šī maseba, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu Jaunu.

⁵³Ābrahāma Dievs un Nachora Dievs lai ir soģis starp mums, mūsu tēvu Dievs!“ Un to Jēkabs apzvērēja pie tā, ko īzāks, viņa tēvs, bijās.

⁵⁴Un Jēkabs sagatavoja upuri uz kalna un aicināja savus radus ēst maizi. Un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.