Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ MOZUS 37 Bible Online

PIRMĀ MOZUS 37 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ MOZUS 37

¹Bet Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē.

²Un šis ir stāsts par Jēkaba cilti: Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem. Viņš bija vēl zēns un bija kopā ar Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu, dēliem. Un Jāzeps izstāstīja viņu ļauno slavu tēvam.

³Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk nkeā visus citus savus dēlus, tāpēc ka tas bija viņa vecumā dzimušais dēls. Un viņš tam taisīja svārkus ar piedurknēm.

⁴Un viņa brāļi ievēroja, ka viņu tēvs to mīlēja vairāk nekā viņa brāļus. Un tie to ienīda un nevarēja laipni ar to parunāt.

⁵Bet Jāzeps sapņoja sapni, un kad tas to izstāstīja saviem brāļiem, tie ienīda viņu vēl vairāk.

⁶Un viņš teica tiem: „Uzklausiet šo sapni, kādu es sapņoju.

⁷Mēs, lūk, sējām kūlīšus tīruma vidū, un mans kūlītis piecēlies stāvēja, bet jūsu apkārtstāvošie kūlīši klanījās līdz zemei mana kūlīša priekšā.“

⁸Un viņa brāļi sacīja tam: „Vai tiešām tu valdīdams gribi kā ķēniņš valdīt mūsu vidū?“ Un viņi turpmāk to ienīda vēl vairāk ir to sapņu, ir to vārdu dēļ.

⁹Un vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem: „Redzi, es sapņoju vēl vienu sapni, un lūk, saule un mēness un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.“

¹⁰Kad viņš to izstāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to sarāja un sacīja tam: „Ko nozīmē sapnis, kuŗu tu sapņoji? Vai mums būtu ietin jāiet: man, tavai mātei un taviem brāļiem, lai klanītos tavā priekšā līdz zemei?“

¹¹Un viņa brāļi to apskauda, bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā.

¹²Reiz, kad viņa brāļi bija aizgājuši ganīt viņu tēva sīklopus Sichemā,

¹³Israēls sacīja Jāzepam: „Vai tavi brāļi negana lopus pie Sichemas? Aizej, jo es gribu tevi sūtīt pie viņiem.“ Un tas viņam atbildēja: „Es klausos.“

¹⁴Un viņš tam sacīja: „Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man.“ Un viņš to aizsūtīja no Hebronas ielejas, un tas gāja uz Sichemu.

¹⁵Viņu sastapa kāds vīrs, kad tas, lūk, maldījās pa lauku; un vīrs viņam jautāja: „Ko tu meklē?“

¹⁶Un viņš atbildēja: „Es meklēju savus brāļus, saki man, kur viņi gana?“

¹⁷Un tas cilvēks sacīja: „Viņi no šejienes ir aizgājuši; es dzirdēju viņus sakām: Iesim uz Dotanu.“ Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā.

¹⁸Kad viņi to iztālēm ieraudzīja, pirms tas viņus bija sasniedzis, tad viņi sarunājās to nokaut.

¹⁹Un viņi cits citam sacīja: „Lūk, tur nāk tas lielais sapņotājs!

²⁰Nokausim viņu un iemetīsim to kādā no bedrēm un sacīsim: Plēsīgs zvērs to ir aprijis. Tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem.“

²¹Kad Rūbens to dzirdēja, tad viņš to izrāva no viņu rokām un sacīja: „Nenomaitāsim viņu.“

²²Un Rūbens viņiem sacīja: „Neizlejiet asinis; iemetīsim to šinī bedrē, kas te tuksnesī, bet nepieliksim roku pie viņa.“ To viņš teica, lai izglābtu viņu no to rokām un atdotu to savam tēvam atpakaļ.

²³Un notika, ka, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie novilka Jāzepam viņa svārkus, šos svārkus ar piedurknēm, kas tam bija mugurā,

²⁴Un to sagrāba un iemeta bedrē; bet bedre bija tukša bez ūdens.

²⁵Un viņi atsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet paceļot savas acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu karavāni tuvojamies no Gileādas. Viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; un viņi bija ceļā uz Ēģipti.

²⁶Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: „Ko tas mums dod, ka mēs savu brāli nokaujam un viņa asinis izlejam?

²⁷Iesim, pārdosim to ismaēliešiem, tad mēs savas rokas tam nebūsim piedūruši, jo viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa.“ Un viņa brāļi tam paklausīja.

²⁸Un garām gāja midianiešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā, un pārdeva Jāzepu ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti.

²⁹Kad Rūbens atgriezās pie bedres, Jāzepa vairs nebija bedrē, un viņš saplēsa savas drēbes.

³⁰Un atgriezies pie saviem brāļiem, viņš sacīja: „Tā zēna tur vairs nav. Kurp lai es tagad eju?“

³¹Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs

³²Un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: „Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?“

³³Un viņš tos pazina un sacīja: „Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; Jāzeps ir plēstin saplosīts.“

³⁴Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienas sēroja Jāzepa dēļ.

³⁵Tad cēlās visi viņa dēli un visas viņa meitas, lai viņu mierinātu, bet viņš negribēja ļaut samierināties un sacīja: „Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!“ Un viņa tēvs to apraudāja.

³⁶Bet midianieši to pārdeva Ēģiptē Potifaram, faraona galma vīram, sardzes priekšniekam.