Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ MOZUS 42 Bible Online

PIRMĀ MOZUS 42 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ MOZUS 42

¹Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: „Kāpēc jūs skatāties cits uz citu?

²Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst.“

³Un Jāzepa desmit brāļi nogāja, lai iepirktu labību no Ēģiptes.

⁴Bet Jāzepa brālim Benjamīnam Jēkabs neļāva iet brāļiem līdz, jo viņš domāja: „Ka tam nenotiek kāda nelaime.“

⁵Tā Israēla dēli nogāja citu gājēju vidū, lai pirktu labību, jo Kānaāna zemē bija bads.

⁶Bet Jāzeps bija zemes pārvaldnieks un labības pārdevējs visiem zemes iedzīvotājiem. Kad Jāzepa brāli nāca un klanījās līdz zemei viņa priekšā,

⁷Tad Jāzeps, ieraudzījis savus brāļus, tos pazina, tomēr viņš izlikās viņus nepazīstam un teica viņiem skarbi: „No kurienes jūs nākuši?“ Un viņi atbildēja: „No Kānaāna zemes, lai pirktu labību.“

⁸Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina.

⁹Un Jāzeps atcerējās savus sapņus, kādus tas par viņiem bija sapņojis, un viņš sacīja tiem: „Jūs esat izlūki, jo jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“

¹⁰Un tie atbildēja: „Nē, kungs, tavi kalpi ir nākuši labību pirkt.

¹¹Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam godīgi ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.“

¹²Bet viņš teica uz tiem: „Nē! Jūs esat nākuši izpētīt zemes neapsargātās vietas.“

¹³Bet tie sacīja: „Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāji, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav.“

¹⁴Tad Jāzeps uz viņiem sacīja: „Tas tā ir, kā es jums esmu teicis. Jūs esat izlūki.

¹⁵Tik tiešām, ka faraons dzīvs: pie tā varēs pārbaudīt jūs; no šejienes jūs netiksit prom, kamēr jūsu jaunākais brālis netiks atvests šurp.

¹⁶Aizsūtiet vienu no jūsu vidus, tas lai paņem jūsu brāli, bet jūs esat apcietināti; tā jūsu vārdi tiks pārbaudīti, vai tie ir patiesība, vai nav. Pie faraona dzīvības! Jūs esat izlūki.“

¹⁷Un viņš tos ieslēdza cietumā trīs dienas.

¹⁸Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: „Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi, arī es bīstos Dievu.

¹⁹Ja jūs esat uzticami ļaudis, tad lai viens no jums brāļiem paliek važās šinī apcietinājumā, bet jūs pārējie ejiet un aizvediet labību, tāpēc ka bads taču ir jūsu mājās.

²⁰Atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi apstiprināsies, un jūs nemirsit.“ Un tie darīja tā.

²¹Un tie cits citam sacīja: „Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.“

²²Un Rūbens tiem atbildēja: „Vai es neteicu jums, sacīdams: Neapgrēkosimies pie zēna, bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas.“

²³Un viņi nezināja, ka Jāzeps viņus saprata, jo tulks bija tiem par starpnieku.

²⁴Un viņš aizgāja no tiem un raudāja, bet tad atkal atgriezās pie viņiem un sarunājās ar tiem. Un viņš paņēma no viņu vidus Simeonu un saistīja to viņu acu priekšā.

²⁵Un Jāzeps deva pavēli piepildīt viņu maisus ar labību, bet viņu naudu ielikt ikviena maisā un iedot ceļa maizi līdzi ceļā. Un tā tika darīts.

²⁶Tad tie uzkrāva labību saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes.

²⁷Kad nu viens no tiem atvēra savu maisu, lai mājas vietā dotu barību savam ēzelim, tad tas ieraudzīja savu naudu, kas bija viņa barības maisa virsgalā.

²⁸Un viņš sacīja saviem brāļiem: „Mana nauda ir atlikta atpakaļ, lūk, tepat manā barības maisā.“ Un sirds tiem pamira, jo tie tļija izbijušies un teica cits citam: „Ko Dievs mums ir darījis?“

²⁹Un viņi nonāca pie sava tēva Jēkaba Kānaāna zemē un stāstīja viņam visu, kas tiem bija atgadījies, sacīdami:

³⁰„Tas zemes kungs runāja ar mums bargi un turēja mūs par izlūkiem.

³¹Bet mēs teicām viņam: Mēs esam godīgi ļaudis, mēs neesam izlūki.

³²Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē.

³³Un tas zemes kungs mums sacīja: Pēc tā es pazīšu, vai jūs esat uzticami: vienu no jums brāļiem atstājiet pie manis, bet ņemiet labību, jo bads ir jūsu mājās, un ejiet.

³⁴Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es zināšu, ka jūs neesat izlūki, bet taisni ļaudis. Tad es jums atdošu jūsu brāli, un jūs varēsit brīvi ceļot pa šo zemi.“

³⁵Un izbepot savus maisus, viņi atrada ikviens savu naudas vīstokli savā maisā; un viņi un viņu tēvs, ieraudzījuši naudas vīstokļus, sabijās.

³⁶Un Jēkabs, viņu tēvs, sacīja viņiem: „Jūs man atņemat manus bērnus! Jāzepa vairs nav, Simeona arī nav. Tagad ari Benjamiņu jūs gribat paņemt. Viss tas ir nācis pār mani!“

³⁷Tad Rūbens sacīja savam tēvam: „Manus divi dēlus tu vari likt nonāvēt, ja es viņu tev neatvedīšu atpakaļ; dod viņu manā rokā, es tev viņu atvedīšu atpakaļ.“

³⁸Un viņš sarija: „Manam dēlam nebūs iet ar jums, jo viņa īstais brālis ir miris un viņš ir viens pats atlicies. Ja ceļā, kujrā jūs dodaties, ar viņu kas notiek, tad jūs manus sirmos matus ar skumjām novestu pazemē.“