Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ MOZUS 44 Bible Online

PIRMĀ MOZUS 44 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ MOZUS 44

¹Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: „Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsū.

²Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū.“ Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis.

³Rītā, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti, —viņi paši un viņu ēzeļi.

⁴Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps savam nama pārraugam sacīja: „Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: Kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu?

⁵Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzej: un no kā viņš mēdz nākotni pareģot? Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami.“

⁶Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus.

⁷Bet tie tam sacīja: „Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu.

⁸Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu?

⁹Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.“

¹⁰Un viņš sacīja: „Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par kalpu, bet jūs būsit brīvi.“

¹¹Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu.

¹²Bet viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā.

¹³Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā.

¹⁴Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un krita viņa priekšā pie zemes.

¹⁵Un Jāzeps sacīja tiem: „Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams neparedzēšu?“

¹⁶Tad Jūda sacīja: „Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam kalpi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.“

¹⁷Tad viņš sacīja: „Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par kalpu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.“

¹⁸Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: „Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu, un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam.

¹⁹Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: Vai jums vēl ir tēvs vai brālis?

²⁰Tad mēs teicām savam kungam: Mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl.

²¹Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: Atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt.

²²Tad mēs sacījām savam kungam: Zēns nevar atstāt savu tēvu; un ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs.

²³Un tu sacīji saviem kalpiem: Ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu.

²⁴Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus,

²⁵Mūsu tēvs sacīja: Ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst.

²⁶Tad mēs sacījām: Mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs.

²⁷Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: Jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi.

²⁸Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai.

²⁹Un ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis, un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā.

³⁰Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietiņ piesieta pie tā,

³¹Tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā.

³²Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: Ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā.

³³Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par kalpu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup.

³⁴Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.“