Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ MOZUS 47 Bible Online

PIRMĀ MOZUS 47 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ MOZUS 47

¹Tad Jāzeps gāja un sacīja faraonam: „Mans tēvs un mani brāļi ar saviem sīklopiem un ar saviem liellopiem un ar visu, kas tiem ir, ir atnākuši no Kānaāna zemes un tagad ir Gošenē.“

²Un viņš paņēma piecus vīrus no savu brāļu vidus un atveda tos pie faraona.

³Un faraons sacīja uz viņa brāļiem: „Kāda jūsu nodarbošanās?“ Tie atbildēja: „Tavi kalpi ir sīklopu gani, kā mēs, tā arī mūsu tēvi.“

⁴Un viņi sacīja faraonam: „Mēs esam nākuši, lai kā svešinieki piemājotu Šinī zemē, jo nav ganību tiem sīklopiem, kas pieder taviem kalpiem, tāpēc ka bads Kānaāna zemē ir smags. Tad nu, lūdzams, atļauj taviem kalpiem dzīvot Gošenē.“

⁵Tad faraons sacīja Jāzepam, teikdams: „Tavs tēvs un tavi brāļi ir atnākuši pie tevis.

⁶Ēģiptes zeme ir tavā priekšā; vislabākajā zemes daļā lai apmetas tavs tēvs un tavi brāļi—Gošenes zemē, un ja tu atzīsti, ka starp viņiem ir krietni vīri, tad iecel tos par pārraugiem tiem lopiem, kas man pieder.“

⁷Un Jāzeps atveda savu tēvu Jēkabu un statīja to faraonam priekšā, un Jēkabs svētīja iaraonu.

⁸Un faraons prasīja Jēkabam: „Cik daudz tev gadu?“

⁹Un Jēkabs sacīja faraonam: „Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit; īsi un bēdu pilni ir mani mūža gadi, un tie nesasniedz manu tēvu mūža gadus viņu sirošanas laikos.“

¹⁰Un Jēkabs svētīja faraonu un aizgāja prom no faraona.

¹¹Tā Jāzeps iedeva savam tēvam un saviem brāļiem dzīves vietas un zemes īpašumus Ēģiptes labākajā daļā, Ramzesa novadā, kā to faraons bija pavēlējis.

¹²Un Jāzeps apgādāja savu tēvu un savus brāļus un visu sava tēva namu ar maizi pēc bērnu skaita.

¹³Un nebija maizes visā tanī zemē, jo bads bija jo smags, tā ka Ēģiptes zemei un Kānaāna zemei draudēja izmiršana.

¹⁴Un Jāzeps savāca visu naudu, kas bija Ēģiptes un Kānaāna zemē, par to labību, ko tie bija pirkuši, un aiznesa šo naudu faraona namā.

¹⁵Kad nu nauda Ēģiptes zemē un Kānaāna zemē bija izsmelta, tad visi ēģiptieši nāca pie Jāzepa, teikdami: „Dod mums maizi! Kāpēc mums mirt? Mums vairs nav naudas.“

¹⁶Un Jāzeps atbildēja: „Atvediet man savus ganāmpulkus, tad es došu jums par jūsu lopiem, ja jums vairs nav naudas.“

¹⁷Tad viņi atveda savus lopus pie Jāzepa, un Jāzeps iedeva tiem maizi pret zirgiem, sīklopiem, liellopiem un ēzeļiem; un tanī gadā viņš tos apgādāja ar labību pret nodotiem lopiem.

¹⁸Kad gads bija pagājis, tie arī nākamajā gadā nāca pie viņa un sacīja: „Mēs mūsu kungam nevaram slēpt, ka nauda ir pagalam, bet sīklopi un liellopi pieder mūsu kungam; mums nekā vairs cita nav mūsu kunga priekšā, kā mēs paši un mūsu zeme.

¹⁹Kāpēc lai mēs mirstam tavu acu priekšā, mēs un mūsu zeme? Pērc mūs un mūsu laukus pret maizi, tad mēs ar savu zemi būsim faraona kalpi. Tikai dod labību sēklai, ka mēs paliekam dzīvi un nemirstam, un zeme nepaliek par tuksnesi.“

²⁰Un Jāzeps nopirka faraonam visu Ēģiptes zemi, jo ēģiptieši pārdeva ikviens savu tīrumu, tāpēc ka pārāk nepanesams bija bads. Tā zeme nonāca faraona īpašumā.

²¹Un tautu viņš pārvērta dzimtsļaudīs no viena Ēģiptes zemes gala līdz otram.

²²Tikai priesteru zemes viņš neuzpirka, jo priesteriem bija faraona dots likumīgs ienākums, un viņi pārtika no ienākuma, ko faraons viņiem bija nolicis, un tādēļ tie savus tīrumus nepārdeva.

²³Un Jāzeps sacīja tautai: „Redzi, es esmu tagad nopircis jūs un jūsu zemes faraonam. Te jums sēkla, ko savus laukus apsēt.

²⁴Bet ar augļiem būs tā, ka jums piektā dala jādod faraonam, bet četras daļas paliks jums, ir tīruma sēklai, ir barībai jums un tiem, kas jūsu namā, un pārtikai jūsu mazajiem bērniem.“

²⁵Un viņi atbildēja: „Tu mūsu dzīvības esi izglābis; ja mēs tikai varam atrast žēlastību sava kunga acīs, mēs būsim kalpi faraonam.“

²⁶Un Jāzeps to izdeva kā likumu, kas līdz pat šai dienai pastāv Ēģiptes zemē, ka faraonam jādod piektā daļa. Tikai priesteru zemes nebija pakļautas faraonam.

²⁷Tā Israēls apmetās Gošenes zemē, Ēģiptē, un tiem bija tur īpašumi, un viņi augļojās un vairojās ļoti spēji.

²⁸Jēkabs nodzīvoja Ēģiptē septiņpadsmit gadus, un Jēkaba mūža gadi bija simts četrdesmit septiņi gadi.

²⁹Kad laiks tuvojās, ka Israēlam bija jāmirst, tad viņš ataicināja savu dēlu Jāzepu un sacīja viņam: „Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad liec savu roku zem mana ciskas kaula un parādi man žēlastību un mīlestību—neaproc mani Ēģiptes zemē,

³⁰Bet ļauj man gulēt pie maniem tēviem. Aizved mani no Ēģiptes un aproc mani viņu kapos.“ Tad tas sacīja: „Es darīšu, kā tu saki.“

³¹Un viņš sacīja: „Zvēri man!“ Un tas zvērēja viņam. Tad Israēls zemu noliecās savas gultas galvgalī.