Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA OTRA SAMUELA 1 Bible Online

OTRA SAMUELA 1 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

OTRA SAMUELA 1

¹Kad pēc Saula nāves Dāvids bija pārnācis mājās no kaujas pret Amaleku un bija pavadījis divas dienas Ciklagā,

²Tad trešajā dienā nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes, un viņa drēbes bijā saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas; un tiklīdz kā tas bija piegājis pie Dāvida, viņš noliecās līdz zemei un nometās uz sava vaiga.

³Un Dāvids tam sacīja: „No kurienes tu nāc?“ Un tas viņam atbildēja: „Es esmu izbēdzis no Israēla nometnes.“

⁴Tad Dāvids viņam sacīja: „Kā tur iet? Lūdzu pastāsti man!“ Un tas teica: „Tauta ir bēgusi no kaujas lauka, un daudzi no karotāju saimes ir krituši un miruši; arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši.“

⁵Un Dāvids vēl prasīja šim jaunek lim, kas viņam bija šo ziņu atnesis: „Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?“

⁶Tad tas jauneklis, kas bija viņam ziņu atnesis, sacīja: „Pilnīgi nejauši es nonācu Gilboas kalnos; un, redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa—un, redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū.

⁷Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: Lūk, še es esmu!

⁸Un tad viņš man jautāja: Kas tu tāds esi? Un es viņam atbildēju: Es esmu amaleķietis.

⁹Un viņš man sacīja: Nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība vēl ir līdz šim pašam laikam manī.

¹⁰Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam.“

¹¹Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa.

¹²Un tie sēroja un raudāja un gavēja līdz vakaram—par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu un par tā Kunga tautu un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena.

¹³Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: „No kurienes tu esi?“ Un viņš atbildēja: „Es esmu kāda še piemitīga amalekieša dēls.“

¹⁴Tad Dāvids viņam vaicāja: „Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?“

¹⁵Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: „Nāc šurp! Nokauj viņu!“ Tad tas tam cirta, ka tas nomira.

¹⁶Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: „Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: Es esmu nogalinājis tā Kunga svaidīto.“

¹⁷Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu

¹⁸Un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem—Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā:

¹⁹„Tavs krāšņums, ak Israēl, ir krius tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi!

²⁰Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē!

²¹Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus—lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, ari Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu.

²²Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens.

²³Sauls un Jonatāns, —tik mīlami un dārgi, —dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas!

²⁴Ak Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem!

²⁵Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns!

²⁶Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība!

²⁷Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!“