Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA OTRA SAMUELA 12 Bible Online

OTRA SAMUELA 12 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

OTRA SAMUELA 12

¹Un tas Kungs sūtīja Nātānu pie Dāvida; kad nu viņš bija pie viņa nonācis, tad viņš tam sacīja: „Divi vīri bija vienā pilsētā, viens bagāts un otrs nabags.

²Bagātajam bija ļoti daudz sīklopu un liellopu,

³Bet nabagajam no visa tā nebija itin nekā kā vienīgi viens pats jēriņš, vēl gluži mazs, ko viņš bija pircis un uzaudzinājis un kas bija pie viņa uzaudzis kopā ar viņa bērniem; tas ēda no viņa maizes rieciena un dzēra no viņa kausa, pie viņa krūtīm tas gulēja, un šī mazā aitiņa bija viņam kā paša meita.

⁴Un kad kādā dienā pie bagātā vīra ieradās viesis, tad viņam bija žēl ņemt ko no sava sīklopu un liellopu pulka, lai sagatavotu mielastu viesim, kas bija pie viņa atnācis, bet viņš ņēma nabagā vīra aitiņu un to sataisīja savam ciemiņam.“

⁵Tad Dāvids iedegās ļoti lielās dusmās pret to vīru, un viņš sacīja Nātānam: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!

⁶Un to jēriņu lai tas izlīgdams atdod četrkārtīgi, tādēļ ka viņš tā ir rīkojies un nav bijis līdzcietīgs!“

⁷Tad Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tu esi tas vīrs! Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es esmu tevi svaidījis par ķēniņu Israēlam, un Es tevi esmu izglābis no Saula rokas.

⁸Un Es esmu tev devis tava kunga namu un tava kunga sievas tavā klēpī; un Es esmu tev arī devis Israēla un Jūdas namu, un ja ar to visu vēl nepietiek, tad Es vēl gribu šo un to pielikt.

⁹Kāpēc tad tu esi noniecinājis tā Kunga vārdu, to darīdams, kas Jauns vina acīs? Tu esi nogalinājis hetieti Oriju ar zobenu, un viņa sievu tu esi ņēmis sev par sievu, bet viņu pašu tu esi nokāvis ar Amona bērnu zobenu.

¹⁰Bet tagad zobens vairs neatstāsies no tava nama uz mūžīgiem laikiem, tāpēc ka tu esi Mani nonievājis un tāpēc ka tu esi ņēmis hetieša Ūrijas sievu ar nolūku, lai tā kļūtu tava sieva!

¹¹Tā saka tas Kungs: Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi no tava paša nama un tev to redzot: Es ņemšu tavas sievas un tās nodošu kādam tavam tuviniekam, lai viņš guļ ar tavām sievām gaišā dienas laikā, saulei spīdot.

¹²Jo to, ko tu esi darījis slepeni, to Es atdarīšu visa Israēla priekšā un mirdzošas saules gaismā!“

¹³Tad Dāvids sacīja Nātānam: „Es esmu grēkojis pret to Kungu!“ Un Nātāns atbildēja Dāvidam: „Tad nu tas Kungs ari tavus grēkus piedod: tev nebūs mirt!

¹⁴Bet tāpēc ka tu ar šo darbu esi tiešām devis iemeslu tā Kunga ienaid-niekiem Viņu zaimot, tad ari dēlam, kas tev ir dzimis, neglābjami ir jāmirst!“

¹⁵Un kad Nātāns atgriezās savā namā, tad tas Kungs sita to bērnu, ko Urijas sieva bija Dāvidam dzemdējusi, ka tas palika uz nāvi slims.

¹⁶Un ši bērna dēļ Dāvids meklēja Dievu, un Dāvids iesāka gavēni, un kad viņš pārnāca, tad viņš pārnakšņoja, visu nakti gulēdams uz zemes.

¹⁷Tad cēlās viņa nama vecaji, lai pār viņu noliekušies viņu pieceltu no zemes, bet viņš to nevēlējās un neēda maizi kopā ar tiem.

¹⁸Un notika, ka septītajā dienā šis bērns nomira, un tad Dāvida galma ļaudis baidījās viņam pateikt, ka bērns ir miris, jo viņi domāja: „Ja jau viņš mūsu balsij neklausīja, kad bērns vēl bija dzīvs, kur tad tagad, kad mēs pateiksim, ka bērns ir miris? Ka viņš nenodara sev ko ļaunu!“

¹⁹Bet Dāvids novēroja, ka viņa galma ļaudis savā starpā klusi sačukstas; tad Dāvids nomanīja, ka bērns ir miris. Un Dāvids jautāja saviem galma ļaudīm: „Vai bērns ir nomiris?“ Un tie viņam atbildēja: „Jā, viņš ir miris!“

²⁰Tad Dāvids piecēlās no zemes, mazgājās un svaidījās un pārmainīja savas sēru drēbes. Tad viņš iegāja tā Kunga namā un pielūgdams noliecās ar savu vaigu pie zemes. Kad nu viņš bija atgriezies atpakaļ savā namā, tad viņš lika atnest ēdienu un ēda maizi.

²¹Tad viņa galma ļaudis viņam sacīja: „Cik nesaprotama ir tava izturē-šanās! Kamēr bērns vēl bija dzīvs, tu gavēji un raudāji, un tagad, kad bērns ir nomiris, tad tu celies augšā un ēd maizi.“

²²Bet viņš sacīja: „Kamēr bērns vēl bija dzīvs, es gavēju un raudāju, jo es domāju: Kas zinā, varbūt, ka tas Kungs par mani apžēlojas, un bērns paliek dzīvs?

²³Un tagad, kad nu viņš ir miris, kādēļ man vairs gavēt? Vai tad man ir iespējams to atgriezt atkal pie dzīvības? Es gan noiešu pie viņa, bet viņš pie manis atpakaļ vairs neatnāks!“

²⁴Un Dāvids nomierināja ari savu sievu Batsebu, iegāja pie viņas un gulēja ar viņu kopā. Un viņa dzemdēja dēlu, un tas nosauca viņa vārdu Salamans,[4] un tas Kungs viņu mīlēja.

²⁵Un viņš nodeva viņu pravieša Nātāna uzraudzībā un audzināšanā, un Nātāns nosauca viņa vārdu Jedīd Jah[5] tā Kunga dēļ.

²⁶Bet Joābs veda karu pret Rabu, Amona bērnu galveno pilsētu, un viņš iekaroja pa daļai šo ķēniņa pilsētu.

²⁷Tad Joābs sūtīja vēstnešus pie Dāvida un lika tiem sacīt: „Es esmu cīnījies pret Rabu un šīs pilsētas ūdeņu apņemto lejas dalu ari ieņēmis,

²⁸Tad nu tagad sapulcini atlikušo karavīru saimi un apmet ap šo pilsētu savu telšu nometni, un ieņem tu pilnīgi šo pilsētu, lai es neieņemtu to un lai daudzinot manu vārdu neizceļ pāri tavam vārdam.“

²⁹Tad Dāvids sapulcināja visu savu karaspēku un nogāja uz Rabu, un viņš uzbruka pilsētai un to iekaroja.

³⁰Un viņš noņēma viņu ķēniņa kroni no viņu elka Milkoma galvas, tas bija vienu zelta talentu[6] smags un viss noklāts ar dārgakmeņiem; un tas tika uzlikts Dāvidam galvā. Un viņš izveda no šīs pilsētas ļoti bagātu laupījumu.

³¹Un to tautu, kas atradās pilsētā, viņš novietoja ir pie akmeņu zāģiem, ir pie dzelzs kuļamiem ratiem, ir pie dzelzs cirvjiem, ir lika tiem strādāt ķieģeļu cepļos; tāpat viņš rīkojās ar visām Amona bērnu pilsētām. Pēc tam Dāvids ar visu savu karaspēku atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.