Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA OTRA SAMUELA 13 Bible Online

OTRA SAMUELA 13 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

OTRA SAMUELA 13

¹Un pēc tam notika sekojošais: Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls.

²Un Amnons ļoti nobēdājās aiz savas mīlestības uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš pakka slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita pilnīgi neiespējami viņai kaut kā tuvoties.

³Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Simeas dēls, kas savukārt bija Dāvida brālis, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs.

⁴Un tas viņam jautāja: „Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?“ Tad Amnons viņam atbildēja: „Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.“

⁵Tad Jonadabs viņam sacīja: iegulies savā guļas vietā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: Lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa mani stiprina ar maizi un slimnieka ēdienu, kas sagatavots, man pašam to redzot, lai to, ko es pats redzu, es ēstu no viņas rokas!“

⁶Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad nu ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: „Lūdzams atsūti manu māsu Tamāru, un viņa lai sagatavo manu acu priekšā kādus divus raušus sirds stiprināšanai, ka es tos apēdu no viņas rokas!“

⁷Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: „Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam slimnieka ēdienu!“

⁸Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļas vietā. Un viņa ņēma vēl nenorūgušu mīklu, samīcīja to viņam pašam redzot, sagatavoja raušus un tos cepa.

⁹Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā no istabas. Kad nu visi, kuri bija pie viņa, to bija atstājuši,

¹⁰Tad Amnons sacīja Tamārai: „Ienes manu slimnieka ēdienu iekšējās telpās, lai es tur ēdu no tavas rokas.“ Un Tamāra ņēma raušus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās.

¹¹Bet kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: „Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!“

¹²Bet viņa tam sacīja: „Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību!

¹³Un es pati, —kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs.“

¹⁴Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsi, un, būdams stiprāks par viņu, to izvaroja un piegulēja.

¹⁵Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatiksme, ko viņš sajuta pret to, bija vēl spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: „Celies un ej prom!“

¹⁶Bet tad viņa sacīja: „Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!“ Bet viņš negribēja tai klausīt.

¹⁷Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: „Izraidi viņu prom no manis ārā uz ielas un aizslēdz durvis aiz viņas ciet!“

¹⁸Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās bija vēl neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā uz ielas un durvis aiz viņas aizslēdzis,

¹⁹Tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savu galvu, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savu galvu, un staigāja apkārt vaimanādama.

²⁰Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: „Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!“ Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā.

²¹Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās.

²²Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz kaut ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru.

²³Tad notika, ka pēc diviem pilniem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baāl-Hacorā, kas ir Ēfraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus.

²⁴Absaloms nāca arī pie ķēniņa un sacīja: „Redzi, nu tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa!“

²⁵Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: „Nē, mans dēls! Mēs taču nevaram visi iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu.“ Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja.

²⁶Tad Absaloms sacīja: „Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!“ Un ķēniņš viņam jautāja: „Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?“

²⁷Kad nu Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi.

²⁸Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: „Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs līksma kļuvusi no vīna, un es jums uzsaukšu: Sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Jo es tas esmu, kas jums to pavēlējis; esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!“

²⁹Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga.

³⁰Un tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas pie Dāvida, kas vēstīja: „Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības.“

³¹Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; ari visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes.

³²Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļa dēls, un viņš sacīja: „Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru.

³³Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!“

³⁴Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja nākam daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses.

³⁵Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: „Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas ari ir noticis!“

³⁶Un tiklīdz viņš bija pabeidzis runāt, tad, redzi, nāca ķēniņa dēli un tie pacēla savas balsis un raudāja; un ari ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā.

³⁷Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku.

³⁸Pēc tam, kad Absaloms bija aizbēdzis uz Gešūru, viņš palika tur trīz gadus.

³⁹Bet ķēniņš Dāvids pamazām mitējās dusmoties par Absalomu, jo viņš pa to laiku bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.