Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA OTRA SAMUELA 14 Bible Online

OTRA SAMUELA 14 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

OTRA SAMUELA 14

¹Kad nu Joābs, Cerujas dēls, sāka nomanīt, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma,

²Tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: „Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā,

³Un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus un vēl citus vārdus.“ Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt.

⁴Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un, locīdamās līdz zemei, apliecināja viņam savu goddevību un tad izsaucās: „Palīdzi man, ak ķēniņ!“

⁵Kad nu ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: „Ak vai, es jau esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris!

⁶Un tad vēl, —tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu.

⁷Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: Izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kupu viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo manti-nieku iznīcināt! Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!“

⁸Tad ķēniņš sacīja tai sievai: „Ej uz savām mājām, es tevis labā došu rīko-jumu!“

⁹Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: „Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz manis un uz manas dzimtas! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!“

¹⁰Tad ķēniņš sacīja: „Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis: tas turpmāk tad tevi vairs neskumdinās!“

¹¹Bet viņa sacīja: „Ak, ķēniņ, piemini jel to Kungu, savu Dievu, un asins atriebēji lai nepavairo slepkavošanu un lai tie nenomaitā manu dēlu!“ Tad viņš sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!“

¹²Tad šī sieva sacīja: „Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?“ Un viņš sacīja: „Runā!“

¹³Un tad sieva sacīja: „Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās.

¹⁴Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kufu nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.

¹⁵Un tagad, lūk, tas ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: Es runāšu ar ķēniņu, varbūt, ka ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu.

¹⁶Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva mantinieku vidus.

¹⁷Tāpēc tava kalpone domāja: Lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa ir labu, ir ļaunu; un tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!“

¹⁸Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: „Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!“ Un sieva atbildēja: „Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!“

¹⁹Un ķēniņš jautāja: „Vai Joāba roka nav darbojusies līdz visā šinī lietā?“ Tad sieva atbildēja un sacīja: „Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus.

²⁰Lai lietai piešķirtu citādu izskatu, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek.“

²¹Tad ķēniņš sacīja Joābam: „Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!“

²²Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš noliecās ar savu seju līdz zemei un vēlēja ķēniņam laimes; un tad Joābs izsaucās: „Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acis žēlastību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!“

²³Un Joābs cēlās, un gāja uz Gešūru, un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.

²⁴Un ķēniņš sacīja: „Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!“ Un Absaloms, palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja.

²⁵Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzi-nājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas.

²⁶Un kad viņš savu galvu apcirpa, —un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas, —tad viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem.

²⁷Un Absalomam pavisam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija loti skaista izskata sieviete.

²⁸Un Absaloms nodzīvoja Jeruzā-lemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja.

²⁹Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt.

³⁰Tad viņš sacīja saviem kalpiem: „Redziet, Joāba tīruma piegriezums ir līdzās manējiem, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!“ Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni.

³¹Tad Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: „Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni sadedzinājuši manu tīrumu?“

³²Un Absaloms atbildēja Joābam: „Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: Atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: Kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu pašam labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet tagad, vai nu man redzēt ķēniņa vaigu, vai, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!“

³³Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.