Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA OTRA SAMUELA 18 Bible Online

OTRA SAMUELA 18 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

OTRA SAMUELA 18

¹Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem.

²Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja kareivjiem: „Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!“

³Bet ļaudis atbildēja: „Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut ari vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ tagad svarīgākais ir, lai tu mums vajadzības brīdī sniegtu no pilsētas palīdzību.“

⁴Un ķēniņš tiem atbildēja: „Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!“ Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem.

⁵Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: „Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!“ Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem attiecībā uz Absalomu.

⁶Kad nu karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Ēfraima mežā iesākās cīņa,

⁷Tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tai dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru.

⁸Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens.

⁹Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma galvas matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām.

¹⁰Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: „Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!“

¹¹Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: „Nu kad tu viņu esi tur redzējis, kādēļ tad tu viņu nenogalināji tūdaļ uz vietas? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!“

¹²Bet šis vīrs sacīja Joābam: „Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neiz-stieptu savu roku pret ķēnma dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja ir tev, ir Abišajam, ir Itajam, sacīdams: Saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu!

¹³Un ja es arī nodevīgi būtu rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā, un tad tu pats nostātos man pretī.“

¹⁴Tad Joābs sacīja: „Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!“ Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros.

¹⁵Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu.

¹⁶Bet Joābs lika pūst taurē, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis.

¹⁷Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga, ikviens uz savu dzīves vietu.

¹⁸Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis piemiņas akmeni ķēnina ielejā, jo viņš tā sprieda: „Man nav dēla, kupš varētu manu vārdu uzglabāt ļaužu piemiņā“ Un viņš nosauca akmeņu pieminekli savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu.

¹⁹Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: „Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!“

²⁰Bet Joābs viņam atbildēja: „Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris.“

²¹Tad Joābs pavēlēja kādam aitiopietim: „Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!“ Un aitiopietis noliecās ar savu seju pie zemes Joāba priekšā un aizsteidzās.

²²Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: „Lai būtu kā būdams, bet es tomēr gribētu skriet ari kaut vai aiz aitiopieša!“ Bet Joābs sacīja: „Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi.“

²³Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, joprojām vēl runāja ar Joābu: „Lai notiek kas notikdams, bet es skriešu!“ Tad Joābs viņam teica: „Nu tad skrej ari!“ Tad Ahimaācs izraudzīja sev taisnu ceļu pa Jardānas ieleju un aizsteidzās aitiopietim priekšā.

²⁴Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skriešus tuvojamies.

²⁵Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: „Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē.“ Kamēr tas pamazām tuvojās,

²⁶Sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrējām un ziņoja no vārtu augšas: „Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!“ Tad ķēniņš sacīja: „Ari tas būs labas vēsts pasludinātājs.“

²⁷Un sargs sacīja: „Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!“ Tad ķēniņš sacīja: „Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!“

²⁸Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: „Miers!“ Un viņš noliecās ķēniņa priekšā ar savu seju līdz zemei 1 n sacīja: „Slavēts lai ir tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kufi 1 ija savas rokas izstiepuši pret mānu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!“

²⁹Tad ķēniņš sacīja: „Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?“ Tad Ahimaācs atbildēja: „Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja.“

³⁰Tad ķēniņš sacīja: „Paej tālāk nost un nostājies tur!“ Tad viņš apgriezās, pagājās un nostājās.

³¹Pa to laiku bija jau pienācis aitiopietis un sauca: „Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!“

³²Tad ķēniņš jautāja aitiopietim: „Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?“ Un aitiopietis atbildēja: „Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!“