Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ ĶĒNIŅU 13 Bible Online

PIRMĀ ĶĒNIŅU 13 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ ĶĒNIŅU 13

¹Un te, lūk, kāds tā Kunga vārda skubināts vīrs nāca no Jūdas uz Bēteli. Bet Jerobeāms bija nostājies altārī, lai kvēpinātu.

²Un šis virs sauca tā Kunga vārdā, vērsdamies pret šo altāri: „Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.“

³Un viņš tanī dienā pateica zīmes, sacīdams: „Ši ir tā zīme, kādu tas Kungs sludina: redzi, šis altāris, tiks nolauzts, un tie pelni, kas uz tā ir, tiks nokratīti.“

⁴Un notika, tiklīdz kā ķēniņš dzirdēja Dieva vira vārdus, kurus tas vērsa pret altāri Bētelē, ka arī Jerobeāms izstiepa savu roku, no altāra saukdams: „Sagrābiet viņu!“ Bet roka, kuru viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to nevarēja pie sevis atvilkt atpakaļ.

⁵Bet altāris sašķēlās, un pelni, kas uz tā bija, nobira, —gluži pēc tās zīmes, kādu Dieva virs ar tā Kunga vārdu bija pateicis.

⁶Un ķēniņš atbildēja un sacīja Dieva vīram: „Lūdz ari tu žēlastību no tā kunga sava Dieva. Un aizlūdz tu manis labad, lai mana roka kļūtu vesela!“ Un Dieva virs meklēja žēlastību tā Kunga priekšā, un ķēniņa roka kļuva vesela. Un tā bija kā iepriekš.

⁷Un ķēniņš sacīja Dieva vīram: „Ienāc ar mani kopā manā namā, atspirdzinies. Un es tev došu dāvanu.“

⁸Bet Dieva virs sacīja ķēniņam: „Ja tu man ari dotu pusi no savas mājas, tad es tanī kopā ar tevi neiegrieztos. Un es šinī vietā neēdīšu maizi un ari nedzeršu ūdeni,

⁹Jo tā man ar tā Kunga vārdu, kas tā saka, ir pavēlēts: Tev nav atļauts ēst maizi, tev nav ļauts dzert ūdeni; neatgriezies pa to ceļu, pa kādu tu esi atnācis!“

¹⁰Un tā viņš aizgāja pa citu ceļu un arī neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuŗu tas uz Bēteb bija atnācis.

¹¹Bet kāds vecs pravietis dzīvoja Bētelē, un tā dēli nāca un pastāstīja tam par darbu, kādu Dieva virs bija šinī dienā darījis Bētelē, un atkārtoja vārdus, kādus tas bija sacījis ķēniņam.

¹²Tad viņu tēvs tiem jautāja: „Kurš tad ir tas ceļš, pa kādu tas aizgāja?“ Un viņa dēli tam parādīja to ceļu, pa kujm tas Dieva virs, kas no Jūdas bija nācis, bija aizgājis.

¹³Un tas sacīja saviem dēliem: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un tie apsed-loja tam viņa ēzeli. Un viņš aizjāja uz tā.

¹⁴Tā viņš sekoja Dieva vīram un arī to atrada: tas bija atsēdies zem ozola. Un viņš tam jautaja: „Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas atnāca no Jūdas?“ Un tas atteica: „Es tas esmu.“

¹⁵Un vecais pravietis sacīja: „Nāc man līdzi un baudi ko!“

¹⁶Bet tas sacīja: „Es nevaru maizi ēst nedz ar tevi atgriezties, nedz ari iet ar tevi. Un es neēdīšu maizi kopā ar tevi, un es nedzeršu ar tevi ūdeni šinī vietā,

¹⁷Jo man ir sacīts ar tā Kunga vārdu: Tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert. Un neatgriezies tādā kārtā, lai tu ietu pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kādu tu esi atnācis.“

¹⁸Un viņš tam sacīja: „Arī es esmu pravietis kā tu. Bet eņģelis man ir sacījis, ar tā Kunga vārdu vēstīdams: Atved viņu atpakaļ savā namā sev līdzi, lai viņš ēd maizi un lai dzer ūdeni!“ Bet viņš meloja.

¹⁹Un Dieva virs atgriezās kopā ar viņu un paēda maizi viņa namā un padzērās ūdens.

²⁰Un kamēr tie vēl pie galda sēdēja, tā Kunga vārds nāca pār to pašu pravieti, kas viņu bija atvedis,

²¹Un tas rājās uz Dieva viru, kas no Jūdas bija atnācis, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: tādēļ ka tu neesi bijis paklausīgs tā Kunga pavēlei un neesi klausījis tai pavēlei, kādu tev tas Kungs, tavs Dievs, bija pavēlējis,

²²Bet esi atgriezies un esi ēdis maizi un esi dzēris ūdeni tādā vietā, zīmējoties uz kuru Viņš tev bija sacījis: tev nav atļauts maizi ēst un tev nebūs ūdeni dzert, tādēļ tavas miesas nenonāks vis tavu tēvu kapsētā!“

²³Un notika pēc tam, kad viņš bija paēdis maizi un bija padzēries, tad tas apsedloja sev pravieša ēzeli, tā pravieša, kas bija viņu atvedis.

²⁴Tad šis Dieva virs devās ceļā. Bet lauva nostājās tam ceļā un to saplēsa. Viņa līķis bija nomests uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus. Un ari lauva stāvēja līķim blakus.

²⁵Un, lūk, tur gāja garām ļaudis; tie ieraudzīja nomesto līķi un lauvu stāvam līķim blakus. Un tie aizgāja un izstāstīja to pilsētā, kujrā vecais pravietis dzīvoja.

²⁶Kad nu tas pravietis, kas viņu no ceļa bija novirzījis, to dzirdēja, tad tas sacīja: „Tas ir tas pats Dieva vīrs, kas tā Kunga pavēlei nepaklausīja. Un tas Kungs to atdeva lauvam, kas to saplēsa un nogalināja, piepildot tā Kunga vārdu, kādu Viņš tam bija paziņojis.“

²⁷Un viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Apsedlojiet man ēzeli!“ Un viņi to arī apsedloja.

²⁸Un tas devās ceļā un atrada līķi nomestu uz ceļa un ēzeli, kā arī lauvu stāvam līķim blakus. Un lauva neaprija līķi un arī nesaplosīja ēzeli.

²⁹Un pravietis lika Dieva vīra līķi, to pacēlis, uz ēzeļa, un viņš to atveda atpakaļ; un viņš noveda to tā vecā pravieša pilsētā, lai par to sērotu un lai to apraktu.

³⁰Un viņš līķi noguldīja atdusai pats savā kapā, un ļaudis to apraudāja, sacīdami: „Ak vai, manu brāli!“

³¹Un pēc tam, kad viņš to bija apglabājis, viņš teica saviem dēliem, sacīdams: „Kad es nomiršu, tad aprociet mani Dieva vīra kapā, guldiet manus kaulus blakus viņa kauliem!“

³²Un tā patiesi piepildījās vārds, kādu viņš, būdams tā Kunga vārda skubināts, bija teicis ir par to altāri, kas ir Bētelē, ir par visām augstieņu svētnīcām, kādas vien atrodas Samarijas pilsētās.

³³Pēc šī notikuma Jerobeāms tomēr neatgriezās no sava ļaunā dzīves veida, bet viņš no slaistiem iecēla kalnu altāpi priesterus. Kam tikai tas patikās, tam viņš uzticēja amatu, un tie tad kļuva par augstieņu priesteriem.

³⁴Un tā šī lieta kļuva pašam Jerobeāmam par bojāejas iemeslu, ka tas tika noslaucīts no zemes virsus.