Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PIRMĀ ĶĒNIŅU 20 Bible Online

PIRMĀ ĶĒNIŅU 20 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PIRMĀ ĶĒNIŅU 20

¹Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija ir zirgi, ir rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to.

²Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā,

³Un viņš tam ziņoja: „Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un arī tāpat tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani.“

⁴Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder.“

⁵Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: „Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un pateicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus,

⁶Un tādēļ es rītu ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas vien viņiem patīk, tie paņem savā rīcībā un to arī patur.“

⁷Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: „Lūdzu vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasījā pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību netiku noraidījis.“

⁸Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: „Nepaklausi un nepiekāpies viņam!“

⁹Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: „Sakiet manam, jūsu ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību es nu gan pildīt nevaru.“ Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam.

¹⁰Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un vēstīja: „Lai man dievi dara tā kā līdz šim, vai lai pieliek vēl ko vairāk: bet Samarijas putekļu diezin vai pietiktu to kafa vīru saujām, kas man paklausīgi seko!“

¹¹Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Atbildiet šādi: Lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis.“

¹²Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja, —tolaik viņš patlaban dziroja kopā ar ķēniņiem savā teltī—, tad viņs sacīja saviem kalpiem: „Taisaities!“ Un tie sakārtojās uzbrukumam pret pilsētu.

¹³Un, lūk, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: „Tā saka tas Kungs: Vai tu redzi visu šo milzīgo karaspēka daudzumu? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu tas Kungs!“

¹⁴Bet Ahabs jautāja: „Kādā tad veidā?“ Un viņš atbildēja: „Ar zemes pārvaldnieku un labiešu jaužu palīdzību—tā sacījis tas Kungs.“ Un Ahabs prasīja: „Kas lai uzsāk kauju?“ Un tas sacīja: „Tu.“

¹⁵Un viņš pārskaitīja zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis, un tādu bija divi simti un trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visu Israēla bērnu kopējo karaspēku, un tajā bija septiņi tūkstoši.

¹⁶Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā, kad Ben-Hadads tieši iebaudīja vīnu ar ķēniņiem savā teltī un bija piedzēries, ir viņš pats, ir tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā.

¹⁷Un pirmie devās uzbrukumā zemes pārvaldnieku un labiešu jaunekļi. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu.

¹⁸Un viņš sacīja: „Ja tie nākuši mierīgā nolūkā, tad satveriet tos dzīvus, bet ja tie nākuši ar nolūku karot, arī tad satveriet tos dzīvus!“

¹⁹Kad nu šie zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis bija devušies no pilsētas laukā, un karaspēks tiem sekoja, tad viņi uzbruka jo spēcīgi,

²⁰Ikviens uzveica savu pretinieku, un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem.

²¹Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā.

²²Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: „Ej, stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamajā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks.“

²³Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: „Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt ka tad mēs varētu viņus pieveikt?

²⁴Tāpēc rīkojies tagad šādi: atcel ķēniņus—ikvienu no savas vietas—un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus.

²⁵Bet pats izveido tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un hec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan neizrādīsimies par tiem stiprāki?“ Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī izdarīja.

²⁶Un notika nākamajā gadā, ka Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai tur izcīnītu cīņu pret Israēlu.

²⁷Bet ari Israēla bērni tika sakārtoti un apgādāti ar pārtiku, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi mazi kazu ganāmpulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu.

²⁸Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: Tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo puiku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“

²⁹Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem septiņas dienas. Bet septītajā dienā iesākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simt tūkstošus kājnieku vienā pašā dienā.

³⁰Pāri palikušie tad metās bēgt uz Afeku, pilsētā iekšā, bet mūris sabruka pār divdesmit un septiņiem tūkstošiem atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā.

³¹Tad viņa kalpi tam sacīja: „Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un aptīsim savām galvām virves un iziesim tad ārā pie Israēla ķēniņa; varbūt ka mūsu dvēseles paliek dzīvas.“

³²Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: „Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva.“ Un tas sacīja: „Vai tad viņš arvienu vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis.“

³³Šo teicienu šie vīri iztulkoja par labu zīmi, un de pasteidzās piesaistīt Ahabu pie viņa vārdiem, atkārtodami: „Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?“ Un viņš sacīja: „Ejiet un atvediet viņu!“ Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos.

³⁴Tad Ben-Hadads sacīja viņam: „Tās pilsētas, kufas mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un ierīko sev tik plašus tirzniecības namus un laukumus Damaskā, kādus mans tēvs ierīkoja sev Samarijā.“ Uz to Ahabs atbildēja: „Uz šā nolīguma pamata es gribu tevi atlaist brīvībā.“ Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu.

³⁵Un tur bija kāds vīrs no praviešu mācekļiem, un tas sacīja tā Kunga ierosmē savam draugam: „Iesit man un ievaino mani!“ Bet šis vīrs liedzās tam sist.

³⁶Tad tas sacīja viņam: „Tādēļ ka tu neesi klausījis tā Kunga balsij, tad, lūk, kad būsi aizgājis prom no manis, lauva tevi saplēsīs.“ Un tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja.

³⁷Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: „Lūdzu, sit man un ievaino mani!“ Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja.

³⁸Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo.

³⁹Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: „Tavs kalps bija izgājis kaujā, un tur, lūk, kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: Uzraugi šo vīru. Bet ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli, vai arī tikai ar veselu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt.

⁴⁰Un kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija.“ —Un Israēla ķēniņš sacīja: „Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā pats esi spriedis.“

⁴¹Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem.

⁴²Un viņš sacīja ķēniņam: „Tā saka tas Kungs: Tāpēc ka tu šo vīru, kūpi Es biju paredzējs bojā ejai, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli, un tava tauta par viņa tautu.“

⁴³Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.