Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA OTRA MOZUS 16 Bible Online

OTRA MOZUS 16 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

OTRA MOZUS 16

¹Un viss Israēla bērnu pulks devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otra mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes.

²Un viss Israēla bērnu pulks kurnēja tuksnesī pret Mozu un pret Aronu.

³Israēla bērni teica viņiem: „Kaut tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē tolaik, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam ko ēst; bet jūs mums esat j likuši iziet tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā.

⁴Bet tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm, bet tauta lai iziet un ik dienas lai salasa dienas tiesu, jo Es viņu pārbaudīšu, vai tā izpildīs manas pavēles, vai ne.

⁵Un notiks sestajā dienā, kad to sagatavos, ka tas, ko tie atnesīs, divkāršosies, salīdzinot ar to, ko tie dien dienā salasījuši.“

⁶Un Mozus un Arons runāja uz visiem Israēla bērniem: „Šovakar jūs atzīsit, ka tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes.

⁷Un rīt jūs redzēsit tā Kunga godību, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret to Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?“

⁸Un Mozus sacīja: „Kad tas Kungs dos jums vakarā gaļu un rītā maizi ēst, līdz būsit paēduši, tad tas būs tāpēc, ka tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ka jūs esat kurnējuši pret Viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret to Kungu.“

⁹Un Mozus un Arons sacīja visai Israēla bērnu saimei: „Tuvojieties tam Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu.“

¹⁰Un notika, kamēr Arons vēl uzrunāja Israēla bērnu draudzi, tie pagriezās pret tuksnesi, un, lūk, tā Kunga godība kļuva redzama mākonī.

¹¹Un tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams:

¹²„Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Saki viņiem tā: „Ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet rītā Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs.“

¹³Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta, visapkārt nometnei, bija rasa.

¹⁴Un kad rasas kārta sāka nozust, tad, lūk, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga vieia kā sarma tik smalka virs zemes.

¹⁵Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: „Man hu? kas tas ir,“ jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: „Tā ir tā maize, ko tas Kungs jums par barību ir devis.

¹⁶Sī ir Vina pavēle: „Salasiet no tās ikviens pēc savas ēstgribas, gomeru skaitot uz galvas, pēc jūsu dvēseļu skaita; lai katrs ņem tik cilvēkiem, cik to ir viņa teltī.“

¹⁷Un Israēla bērni tā arī darīja, viņi salasīja cits vairāk, cits mazāk.

¹⁸Bet, kad tie pārmēroja ar gomeru, tad nebija pārmērīgi daudz tam, kas papilnam bija salasījis, un arī pamaz salasījušam nepietrūka; jo katrs bija salasījis tik, cik varēja apēst.

¹⁹Un Mozus sacīja: „Lai neviens neko neatlicina no tā līdz rītam.“

²⁰Bet tie neklausīja Mozum, un ļaudis atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi un cēlās smaka, un Mozus noskaitās uz viņiem.

²¹Tā tie to salasīja ik rītu, ikviens, cik tas spēja ēst, bet tikko saulīte iesila, tā tas izkusa.

²²Un notika sestajā dienā, tad tie salasīja otrtik maizes, divi gomerus uz katru, tad draudzes vadītāji nāca un to paziņoja Mozum.

²³Un viņš tiem teica: „Tā ir tas Kungs pavēlējis; rit ir sabats,[15] sabats tam Kungam ir svēts; ko jūs esat nodomājuši cept, to izcepiet; ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet rītdienai.“

²⁴Un tie to uzglabāja sev nākamai dienai, kā Mozus bija pavēlējis, un tas neoda, un tārpi tanī neradās.

²⁵Tad Mozus sacīja: „Ediet to, šodien ir sabats; šī diena pieder tam Kungam; šodien jūs laukā neko neatradīsit.

²⁶Sešās dienās jūs to salasiet, bet septītā diena ir sabats, tanī nekā nebūs.“

²⁷Un notika, ka septītajā dienā daži no ļaudīm izgāja, lai lasītu, bet tie neko neatrada.

²⁸Un tas Kungs sacīja Mozum: „Cik ilgi jūs liegsities turēt manus norādījumus un manu bauslību?

²⁹Redziet, tādēļ ka tas Kungs jums ir devis sabatu, Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā pajumtē, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu mītni.“

³⁰Tā tauta dusēja septītajā dienā.

³¹Bet Israēla nams sauca to vielu „Manna.“ Tā bija baltakā koriandra koka sēkliņas un pēc garšas kā medū cepti plāceņi.

³²Un Mozus sacīja: „Tā ir pavēlējis tas Kungs: piepildiet vienu gomeru ar to, lai to saglabātu nākamajām audzēm, lai tās redz to maizi, ar kādu Es esmu jūs tuksnesī paēdinājis, kad Es liku jums iziet no Ēģiptes zemes.“

³³Un Mozus sacīja Aronam: „Ņem krūzi un ieber tanī pilnu gomeru mannas un novieto to tā Kunga priekšā, lai tā tur glabātos bērnu bērniem.“

³⁴Kā tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, tā arī Arons to nolika glabāšanai liecības[16] priekšā.

³⁵Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, kamēr pienāca pie Kānaāna robežām.

³⁶Bet gomera ir desmitā daļa no ēfas.