Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 10 Bible Online

ĪJABA 10 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 10

¹„Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā!

²Atklāti es gribu sacīt Dievam: Nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu?

³Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt savam spožumam?

⁴Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz?

⁵Vāi Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki,

⁶Ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem,

⁷Kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa?

⁸Tavas rokas ir mani mākslinieciski veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt.

⁹Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par putekļiem?

¹⁰Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram?

¹¹Ar ādu un miesu Tu mani esi aptērpis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis.

¹²Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.

¹³Tomēr visu šo te Tu esi savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stavēja, proti:

¹⁴Kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas.

¹⁵Ja es būtu bijis bezdievīgs, —gals tad man! Un ja ari es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caur caurim pārņemts.

¹⁶Un ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust,

¹⁷Un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus.

¹⁸Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!

¹⁹Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!

²⁰Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu,

²¹Pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē,

²²Zemē, kur tumsa ir bieza kā necaurredzama migla, kur visur nāves ēnas un drupas, nekārtība, un kur pat rītausma līdzīga krēslības naktij.“