Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 14 Bible Online

ĪJABA 14 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 14

¹„Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.

²Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.

³Un par tādu Tu turi vaļā atvērtas savas acis, un tādu Tu mani sauc sava tiesneša krēsla priekšā!

⁴Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? nekad ne!

⁵Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt,

⁶Tad novērs savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis!

⁷Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.

⁸Un ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,

⁹No svaigā ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.

¹⁰Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka, un kad cilvēks no šīs pasaules šķifas, kur gan viņš tad paliek?

¹¹Kā no jūŗas izsīkst ūdeņi, kā ari strauts izžūst un izkalst,

¹²Tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts.

¹³Kaut Tu mani mirušo valstī—Šeolā apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu!

¹⁴Bet kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji.

¹⁵Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba.

¹⁶Ja, tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs,

¹⁷Bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus savā somā un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom.

¹⁸Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas.

¹⁹Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību.

²⁰Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām.

²¹Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var ari tikt nicināti, bet viņam to nemanīt.

²²Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi.“