Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 16 Bible Online

ĪJABA 16 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 16

¹Uz to ījabs atbildēja ar šādiem vārdiem:

²„Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un nožēlojami mierinātāji!

³Vai tukšai muldēšanai nu ir pienācis gals, vai kaut kas tevi tirda, ka tev vēl jā runā?

⁴Man arī tiktos līdzīgi jums runāt, bet kaut tikai jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā, tad es paceltos pār jums ar laipnīgiem vārdiem, ko es jums teiktu, atzinīgi pastiprinādams tos ar galvas palocījumiem.

⁵Es jūs stiprinātu ar savu muti, un es jūs iepriecinātu ar savu lūpu līdzjūtību!

⁶Manas sāpes nerimst, kad es runāju, un kad es klusēju, vai tad tās nostājas?

⁷Bet tagad Viņš mani ir līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku.

⁸Tu mani sagrābi, un šim apstāklim jābūt pret mani par liecinieku. Mans slimīgums un mana atstātība tieši uzstājas pret mani un man tieši sejā izsaka savu apsūdzību.

⁹Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani nīstamu, tās man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar savām acīm bultas uz mani.

¹⁰Platām mutēm viņi mani izsmej, nievās tie man sit pa maniem vaigiem; tie visi arvien sapulcējas atkal vienkopus pret mani.

¹¹Tā Dievs mani izdevis ļaundarītāju pulkam, un Viņš mani iegrūž bezdievīgo rokās.

¹²Es savu dzīvi pavadīju laimē, bet Viņš mani izbiedēja un salauza, Viņš mani sagrāba pie mana skausta, notrieca pie zemes un lika man atkal piecelties; Viņš mani ir izlicis par tēmēkli savām šautrām.

¹³Viņa bultas švirkst man visapkārt, Viņš urbj šķēpus manās nierēs un nemaz nežēlo, Viņš izlej zemē manas sirds asinis, Viņš izkrata man no manām iekšām manu žulti.

¹⁴Viņš manī rada vainu pēc vainas, gabalu gabalos Viņš mani salauž, Viņš man uzbrūk kā varonīgs karavīrs.

¹⁵Es savai sakrupušajai ādai pāri pārvilku maisu, savu spēka ragu es iedūru smiltīs.

¹⁶Mans vaigs ir sarkans kļuvis no manām raudām, un pār maniem acu plakstiem guļ nāves ēnas,

¹⁷Kaut gan viltību neesmu nekad rokā ņēmis, un mana lūgsna ir nevainojami šķīsta.

¹⁸Ak zeme, neapsedz manas asinis, un lai itin nekad neapklust manas vaimanas!

¹⁹Un kaut tā, tad tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks.

²⁰Kaut vai tieši mani draugi ir tie, kas mani izzobo, tad tomēr uz Dievu vien es paceļu savas asaru pilnās acis,

²¹Lai Viņš mirstīgajam piešķirtu taisnību nesaskaņās ar Dievu un lai Viņš izšķirtu nesaskaņas starp cilvēku un viņa draugu.

²²Vairs jau paies tikai nedaudzi gadi, un es aiziešu pa teku, no kuyas es vairs atpakaļ neatgriezīšos.“