Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 19 Bible Online

ĪJABA 19 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 19

¹Un Ijabs atbildēja un sacija:

²„Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?

³Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!

⁴Un ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmā kārtā skartu mani pašu.

⁵Bet ja patiešām jums ir Jauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu?

⁶Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!

⁷Redzi, ja esiekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas.

⁸Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu.

⁹Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu.

¹⁰Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm.

¹¹Viņš iekvēlinājis savu bardzību pret mani, pie saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis.

¹²Viņa kafa pulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij.

¹³Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši.

¹⁴Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši.

¹⁵Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs.

¹⁶Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas.

¹⁷Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem.

¹⁸Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani.

¹⁹Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi.

²⁰Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda.

²¹Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!

²²Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas?

²³Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā!

²⁴Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu!

²⁵Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem,

²⁶Un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.

²⁷Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kujra mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!

²⁸Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim! —un, ka tā vaina meklējama manī pašā,

²⁹Tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vispārīgi vēl pastāv tiesa!“