Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 20 Bible Online

ĪJABA 20 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 20

¹Tad naamatietis Cofars pārņēma sarunu un sacīja:

²„Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts.

³Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt.

⁴Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem, tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū,

⁵Ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki?

⁶Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr

⁷Līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie kas viņu bija redzējuši, prasīs: Kur viņš palicis?

⁸Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast, kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts:

⁹Tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs.

¹⁰Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod.

¹¹Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos.

¹²Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles,

¹³To taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām,

¹⁴Tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi.

¹⁵Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera.

¹⁶Čūskas indi viņš zīdis, odzes dzelonis viņu nokaus.

¹⁷Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi.

¹⁸Viņam tā pūliņu panākumi ir jaātdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu,

¹⁹Jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot.

²⁰Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi.

²¹Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības.

²²Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu.

²³Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā savai barībai plūst pār viņu.

²⁴Un ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vajra bulta caururbs viņa sirdi.

²⁵Un ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu.

²⁶Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī.

²⁷Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu.

²⁸Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs.

²⁹Šī ir bezdievīgajam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums.“