Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 27 Bible Online

ĪJABA 27 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 27

¹Un ījabs turpināja savu sakāmo runu un sacīja:

²„Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visu-varenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,

³Tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,

⁴Nekad manas lūpas nerunās nepatiesību, un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos! izvēru. Salīdzini: 9,

⁵Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!

⁶Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!

⁷Maniem ienaidniekiem lai klājas kā bezdievīgiem, maniem pretiniekiem kā ļaundariem!

⁸Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?

⁹Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?

¹⁰Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā?

¹¹Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visaugstākā acīs.

¹²Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā?

¹³Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa iēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā:

¹⁴Ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst.

¹⁵Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt.

¹⁶Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti,

¹⁷Tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu.

¹⁸Viņš savu namu ir uzcēlis kā zirnekļa tīklu, kā lauksargs, kas sastatījis savu būdu.

¹⁹Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nava.

²⁰Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam aizrauj visu tuksnešainā auka.

²¹Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas.

²²Bez žēlastības raida Dievs uz viņu savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas.

²³Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.“