Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 29 Bible Online

ĪJABA 29 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 29

¹Un Ījabs turpināja savu runu un sacīja šādus vārdus:

²„Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs!

³Kad savas gaismas spīdumam Viņš lika mirdzēt pār manu galvu, un es Viņa gaismā izstaigāju tumsu,

⁴Tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti,

⁵Kad Visuvarenais vēl bija manā pusē, un apkārt ap mani bija mani jaunieši,

⁶Kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs!

⁷Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā,

⁸Tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot.

⁹Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.

¹⁰Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,

¹¹Jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.

¹²Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.

¹³Svētības vārdi no tā mutes, kas šķita pazudis esam, atskanēja man pretī, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.

¹⁴Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvas sega mani pušķoja mans taisnīgums.

¹⁵Aklam es biju acis, un kājas es bija klibajam.

¹⁶Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kufus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt.

¹⁷Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

¹⁸Un es spriedu tā: Man droši būs lemts nomirt savā ligzdā, bet kā fēniks[8] es savas dienas gribu pavairot.

¹⁹Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izplētušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros.

²⁰Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā.

²¹Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet ari sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami.

²²Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.

²³Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietus gāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.

²⁴Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.

²⁵Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.“