Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 30 Bible Online

ĪJABA 30 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 30

¹„Bet tagad, savukārt, par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darba biedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos.

²Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši?

³Trūkuma un izsalkuma novār-dzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos.

⁴Tie plūc sev balandas un nātras zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība.

⁵Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu.

⁶Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās.

⁷Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem.

⁸Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes.

⁹Bet tagad es esmu kļuvis par viņu smieklīgo apdziedāšanas dziesmu priekšmetu un izsmieklu saņēmēju.

¹⁰Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā.

¹¹Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības.

¹²Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu.

¹³Viņi ir izpostījuši manas takas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz.

¹⁴Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost.

¹⁵Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis!

¹⁶Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā.

¹⁷Pat nakti nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž!

¹⁸Ar augstāku spēku ir izķēmots mans miesas ārējais apvalks—mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani.

¹⁹Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem.

²⁰Es Tevi piesaucu kā glābēju, ber Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības.

²¹Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar savas rokas spēku.

²²Tu mani cel augšup ar vētraina vēja spārniem, Tu ļauj man lidot un iet bojā vētras plosoņā.

²³Jā, es labi zinu, —Tu ievedīsi mani nāvē, sapulcēšanās vietā, kas domāta kā beidzamā visām dzīvajām būtnēm!

²⁴Bet patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības?

²⁵Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?

²⁶Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.

²⁷Manas iekšas gulkšķ un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt.

²⁸Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības.

²⁹Es tagad esmu kļuvis par brāli kaucējiem šakāļiem un tuvinieks neapmierinājuma pilnajiem strausiem.

³⁰Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī.

³¹Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arpa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!“