Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 31 Bible Online

ĪJABA 31 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 31

¹„Es ar savām acīm esmu slēdzis ciešu norunu, ka es iekārodams neuzlūkošu nevienu jaunavu,

²Jo kāda tad man no Dieva būtu piešķirta atmaksa no augšienes un atdarījums no Visuvarenā no visaugstākiem augstumiem?

³Vai tas nav posts negodīgam un nelaime tam, kas dara ļaunus darbus?

⁴Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus?

⁵Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu, —

⁶Tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību!

⁷Ja jebkad mani soļi būtu novērsušies no taisnā ceļa un ja manas acis būtu devušas vielu sirds iekārei un ja kaut nieks ir spējis pielipt manām rokām,

⁸Tad liec man sēt, un lai cits to ēd, un lai ar saknēm top izrauti visi mani iedēsti!

⁹Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm,

¹⁰Tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu!

¹¹Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms.

¹²Tiešām, tā būtu uguns liesma, kas, sadedzinājusi cilvēku, to novestu pazemē un kurai vajadzētu iznīcināt manus kopējos īpašumus līdz pašiem pamatiem!

¹³Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani,

¹⁴Ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam?

¹⁵Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš viens nav mūs savos pamatos mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?

¹⁶Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu?

¹⁷Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bāpa bērns no tā neēda?

¹⁸Nē, no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis.

¹⁹Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā vai kad apspiestam nebija ar ko apsegties?

²⁰Un vai es no viņa gurniem būtu guvis svētījumu, ja manu jēru ādas tos nebūtu allaž sasildījušas,

²¹Un ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecībā, ka es tiesā atradīšu atbalstu,

²²Tad lai mani pleci atdalās nost no mana kakla, un lai mana roka tiek nolauzta pie elkoņa!

²³Un kā šausmas tad pār mani būtu nācis Dieva sods, Viņa varenības un diženuma priekšā es nebūtu varējis pastāvēt. —

²⁴Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu, jeb vai smalkam zelta izstrādā-jumam es būtu teicis: Tu tas esi, uz ko es paļaujos!

²⁵Ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus;

²⁶Ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, jeb mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja,

²⁷Vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot,

²⁸Arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.

²⁹Un ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu,

³⁰Nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības.

³¹Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: Kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas?

³²Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.

³³Gan parasts ļaužu starpā noslēpt savus grēkus, es turpretī nenoliedzu savus pārkāpumus, tos noslēgdams savās krūtīs,

³⁴Jo spēcīgas bailes man iedvesa lielais ļaužu daudzums, un mani biedēja iespējamais ciltspiederīgo nicinājums, tā ka es izturējos klusu, neiziedams laukā pa durvīm.

³⁵Ak kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks!

³⁶Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu!

³⁷Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam!

³⁸Un ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas;

³⁹Un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem—druvas arājiem,

⁴⁰Tad lai man kviešu vietā izaug dadži, un miežu vietā nikna vārpu zāle!“ —Tā noslēdzas ījaba vārdi.