Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 37 Bible Online

ĪJABA 37 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 37

¹„Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas.

²Klausieties jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes!

³Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un savu zibens liesmu Viņš vada līdz visattālākām zemes malām.

⁴Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad savai svinīgi varenai godības balsij, un Viņš neattur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni.

⁵Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,

⁶Kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: Krīti zemē! un lietum: Līsti! vai lietus gāzēm: Topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!

⁷Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību.

⁸Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs.

⁹No dienvidus joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses sals.

¹⁰Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā.

¹¹Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri savu zibeņu padebešiem,

¹²Un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu:

¹³Tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.

¹⁴Ak Ijab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnumdarbus!

¹⁵Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt saviem gaismas padebešiem?

¹⁶Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilniem darbiem, Viņa, kas pilnīgs savā gudrībā?

¹⁷Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā.

¹⁸Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stiņgri saliedējot, tā ka izplatījums ķļūst līdzīgs izlietam metalla spogulim?

¹⁹Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā.

²⁰Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jebkupš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt?

²¹Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā, pēc tam kad vējš tam pārgājis pāri, un debess noskaidrojusies.

²²No ziemeļiem pie mums nonāk zelta mirga,[10] bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.

²³Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kupu Viņš tomēr nekad nesagroza.

²⁴Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!“