Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 39 Bible Online

ĪJABA 39 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 39

¹„Vai tev ir zināms kalnu kazu atnešanās laiks, un vai tu vari novērot, kad briežu mātes grūsnējas staigā?

²Vai tu vari izskaitīt mēnešus, kad tās tādas staigā, un vai tu zini noteikti, kad tām jāatnesas?

³Tāsnotupstas pie zemes ar ceļgaliem, tās slaidi izlaiž pasaulē savus bērnus, un pašas viegli atbrīvojas no dzemdību sāpēm.

⁴Tad viņu mazuļiem rodas spēks, tie vaļībā izaug lieli; tad tie aiziet projām un vairs neatgriežas pie tām atpakaļ.

⁵Kas tad ir savā vaļā palaidis meža ēzeli, un kas ir noņēmis valgus jauniem ēzeļa kumeļiem,

⁶Kufiem tieši zālainu tuksnesi Es ierādīju par viņu mājokli, saistot to ar sālāja augsnas apvidu Sāls jūras krastos?

⁷Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām.

⁸Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganības vietas, un kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā.

⁹Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles?

¹⁰Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas?

¹¹Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam tavus lauku un ražas ievākšanas darbus?

¹²Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā?

¹³Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām?

¹⁴Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltis;

¹⁵Viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās var salauzt gabalos.

¹⁶Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas.

¹⁷Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un ari ar saprātu Viņš to nav apveltījis.

¹⁸Bet tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku.

¹⁹Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu?

²⁰Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes.

²¹Un kad ielejā kapa zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā.

²²Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu.

²³Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma.

²⁴Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa.

²⁵Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš kara kungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu.

²⁶Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem?

²⁷Jeb vai klausot tavas mutes vārdiem augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ ari savu ligzdu tik augstā vietā?

²⁸Tas mīt un pārnakšņo uz klints, tā cietoksnis tur, —pāri kraujām un šķautnēm.

²⁹No turienes tas uzglūn laupījumam, un viņa acis redz tālu.

³⁰Viņa bērniem patīk dzert asinis, un kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš.“