Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 6 Bible Online

ĪJABA 6 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 6

¹Ījabs atbildēja un sacīja tā:

²„Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas, un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos!

³Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami.

⁴Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un to dedzinātāju indi mans gars uzsūc sevī. Dieva iedvesto izbīļu tēli ir nostājušies kaujas kārtībā pret mani.

⁵Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība?

⁶Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā?

⁷Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums.

⁸Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu!

⁹Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt, vai kaut Viņš paceltu savu roku, lai pārgrieztu manu dzīvības pavedienu!

¹⁰Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdu.

¹¹Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas?

¹²Un ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vafa,

¹³Tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man ir visas atrautas.

¹⁴Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā.

¹⁵Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri,

¹⁶Kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs,

¹⁷Bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas.

¹⁸Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd.

¹⁹Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Tēmas karavāncs, uz tiem liek savas cerības Sābas ceļotāju pulki,

²⁰Bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos.

²¹Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi!

²²Vai es jebkad esmu sacījis: „Piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības

²³Un izglābiet mani no ienaidnieku rokas un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem?

²⁴Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un kur es izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt!

²⁵Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi?

²⁶Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāki? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti?

²⁷Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu!

²⁸Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus!

²⁹Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē!

³⁰Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai varbūt es būtu zaudējis spēju izšķirt atsevišķus nelaimes triecienus, atšķirt taisnību no netaisnības?“