Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA ĪJABA 9 Bible Online

ĪJABA 9 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

ĪJABA 9

¹Ījabs atbildēja un sacīja:

²„Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kuj-š cilvēks ir taisns Dieva priekšā?

³Tiešām, ja kādam iegribētos iet ar Dievu tiesā, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.

⁴Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kuj-š gan būtu tāds pārgalvis, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā?

⁵Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka savās dusmās Viņš tos apgāž.

⁶Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās.

⁷Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes.

⁸Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem.

⁹Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu un zvaigznes pret dienas vidu.

¹⁰Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.

¹¹Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš pabrauc garām, bet es Viņu nesamanu.

¹²Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: Ko Tu dari?

¹³Dievs neliks savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi.[4]

¹⁴Ak, kā gan es tad varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus?

¹⁵Un kaut man būtu taisnība, tad taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!

¹⁶Jebšu es ari sauktu, un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi.

¹⁷Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis.

¹⁸Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām.

¹⁹Ja spēka vajaga, redzi, tad Viņš ir varens, un ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā?

²⁰Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un ja es būtu bez vainas, tad Viņš tomēr mani padarītu par vainīgu.

²¹Es tiešām esmu nenoziedzīgs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestātu augsti!

²²Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgo līdzīgi bezdievīgajam.

²³Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu.

²⁴Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievīgā rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?

²⁵Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.

²⁶Tās aizslīd kā niedpu pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.

²⁷Ja es ari domāju: Es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, —būt līksms,

²⁸Tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēj; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.

²⁹Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?

³⁰Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,

³¹Taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēj pat manas drēbes sajustu riebumu.

³²Jo Dievs jau nav cilvēks, —tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.

³³Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.

³⁴Kaut Viņš atvilktu no manis savu rīksti un neļautu savām bailēm mani vēl vairāk iztrūcināt,

³⁵Tad es gribu runāt un nebīries no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.“