Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PSALMI 78 Bible Online

PSALMI 78 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PSALMI 78

¹Dieva laipnība un bardzība Viņa ļaudīm par mācību. Asafa pamācība. Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem!

²Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem—stāstīšu senlaiku mīklas.

³Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,

⁴To mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.

⁵Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavē-lējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem,

⁶Lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tic celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem,

⁷Lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles,

⁸Lai viņi nebūtu tādi kā viņu tēvi, pretestīga un nepaklausīga cilts; cilts, kas savā sirdī nebija pastāvīga, kam gars neturējās pie Dieva.

⁹Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.

¹⁰Viņi neturēja Dieva iecelto derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,

¹¹Viņi aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.

¹²Viņu tēvu priekšā Viņš bija darījis brīnumus Ēģiptes zemē, Coānas laukos.

¹³Viņš pāršķīra jūfu, lika viņiem tai izsojot. cauri un uzstatīja ūdeni kā aizsprostu;

¹⁴Viņš tos vadīja ar padebesi dienā un cauru nakti ar uguns atspīdumu.

¹⁵Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un dzirdināja viņus kā ar dzijuma ūdeņiem papilnam;

¹⁶Viņš lika strūklām izplūst no klints un ūdenim tecēt straumēm.

¹⁷Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visaugstāko tuksnesī.

¹⁸Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.

¹⁹Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: „Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?

²⁰Redzi, Viņš ir gan sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var savai tautai arī dot maizi un galu?“

²¹Tāpēc, kad tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iededzās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,

²²Jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Vina palīdzību.

²³Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,

²⁴Lika mannai līt uz viņiem barībai un deva viņiem debesu labību.

²⁵Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.

²⁶Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar savu spēku dienvidu vēju,

²⁷Un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.

²⁸Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.

²⁹Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,

³⁰Bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,

³¹Kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.

³²Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.

³³Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.

³⁴Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,

³⁵Un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints, un ka Dievs Visaugstākais ir viņu atsvabinātājs.

³⁶Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,

³⁷Jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.

³⁸Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa savas dusmas un nelika pamosties visai savai bardzībai,

³⁹Jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.

⁴⁰Cik reizes viņi to Kungu nekaitināja tuksnesī, neapbēdināja Viņu tuksnešainā vietā!

⁴¹Vmi kārdināja Dievu allaž no jauna un sāpināja Israēla Svēto.

⁴²Viņi nepieminēja vairs Viņa spēcīgo roku nedz to dienu, kad Viņš tos izglāba no apspiedējiem,

⁴³Kad Viņš savas zīmes rādīja Ēģiptē un savus brīnumus Coānas klajumā.

⁴⁴Viņu upes Viņš pārvērta tur par asinīm un padarīja viņu strautus nedzeramus,

⁴⁵Uzsūtīdams viņiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas viņiem nesa bojā eju,

⁴⁶Un deva viņu augļus spradžiem un viņu pļauju siseņiem.

⁴⁷Viņš sadragāja viņu vīna kokus ar krusu un viņu vīģes kokus ar debesu ledus gabaliem;

⁴⁸Un nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem.

⁴⁹Un Viņš uzsūtīja viņiem savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku.

⁵⁰Viņš deva vaļu savām dusmām, nepasargādams no nāves viņu dvēseles, pamezdams viņu dzīvības mērim.

⁵¹Un Viņš lika nomirt pirmdzimušajiem Ēģiptē, vīru spēka pirmdzimtajiem Chama teltīs,

⁵²Un veda savu tautu tālākā ceļā kā avis un vadīja viņus kā ganāmo pulku tuksnesī.

⁵³Un Viņš tos droši vadīja, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus apklāja jūra.

⁵⁴Un Viņš tos veda savas zemes svētajos novados, uz kalnāju, ko Viņa labā roka bija ieguvusi.

⁵⁵Viņš aizdzina tautas, viņiem ienākot, un piešķīra pēc izmestajiem mesliem viņu zemes gabalus Israēlam par mantojuma dalu un lika Israēla ciltīm dzīvot viņu teltīs.

⁵⁶Taču viņi kārdināja un kaitināja Dievu, to Visaugstāko, un neievēroja Viņa liecības.

⁵⁷Viņi novērsās un kļuva neuzticīgi kā viņu tēvi, viņi sabruka kā atslābis viltīgs stops.

⁵⁸Viņi sarūgtināja Viņu ar saviem elku kalniem un sadusmoja Viņu ar kalpošanu augstienēs saviem elku tēliem.

⁵⁹Dievs dzirdēja to un apskaitās, un Israēls Viņam ļoti rieba, un Viņš to pameta pamazām gandrīz pavisam.

⁶⁰Viņš pameta savu mājokli Silo, savu telti, kur Viņš mājoja starp cilvē-kiem.

⁶¹Viņš lika savas varas zīmei krist gūstā un nodeva savu godību ienaidnieka rokā;

⁶²Viņš nodeva savu tautu zobena varā un iedegās dusmās pret savu mantojumu.

⁶³Viņu jaunekļus aprija uguns, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.

⁶⁴Viņu priestej-i krita no zobena, un viņu atraitnes nevarēja viņus apraudāt.

⁶⁵Tad pamodās tas Kungs kā gulētājs, kā varonis, kas pieceļas no vīna noreibuma,

⁶⁶Un sita savus ienaidniekus no muguras puses, uzkrāva viņiem mūžīgu negodu.

⁶⁷Viņš atmeta Jāzepa telti un neizraudzīja sev vairs Ēfraima cilti,

⁶⁸Bet izredzēja Jūdas cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis.

⁶⁹Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kuļrai Viņš mūžīgus pamatus licis.

⁷⁰Tad Viņš izraudzīja Dāvidu, savu kalpu, un ņēma viņu no avju laidariem;

⁷¹Viņš lika viņam nākt no zīdītājām avīm ganīt Jēkabu, savu tautu, un Israēlu, savu mantojumu.

⁷²Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi un vadīja viņus ar sapratīgu roku.