Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA SALAMANA PAMĀCĪBAS 16 Bible Online

SALAMANA PAMĀCĪBAS 16 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

SALAMANA PAMĀCĪBAS 16

¹Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka.

²Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.

³Uztici tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.

⁴Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku; ari bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai.

⁵Lepna sirds tā Kungs acīs ir negantība, un—tik tiešām tas tiesa—tā nepaliks nesodīta.

⁶Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziedzīgs nodalījums tiek izlīdzināts, un ar tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma.

⁷Ja kāda ceļi tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem.

⁸Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību.

⁹Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi tas Kungs pašķir viņa gājumu. —

¹⁰Dieva padomi un nākotnes priekšnoteikšana izpaužas ar ķēniņa muti; viņa mute tādēļ arī nemaldās, tiesu spriezdama.

¹¹Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi.

¹²Ķēniņu apziņā netaisnības darīšana ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls.

¹³Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi.

¹⁴Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās.

¹⁵Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tas ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus.

¹⁶Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāki nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam.

¹⁷Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību. —

¹⁸Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, —un augstprātība nāk priekš bojā ejas.

¹⁹Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.

²⁰Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz to Kungu.

²¹Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācīgi.

²²Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet vientiesīgu nejēgu gara pamats ir un paliek neizpratne: viņi jau no dabas ir sodīti ar savu muļķīgumu. —

²³Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.

²⁴Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspir-dzina kaulus kā zāles.

²⁵Dažam cilvēkam kāds ceļš iesā-kumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.

²⁶Dažs piedzīvo lielu nelaimi savas izsalkušās mutes dēļ; taču izsalkums spiež viņu strādāt un ceļ viņa darbu.

²⁷Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme.

²⁸Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu.

²⁹Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu.

³⁰Kas met ar acīm, nedomā neko labu kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu.

³¹Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu. —

³²Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.

³³Meslus met klēpī, bet iekrīt tie tur tā, kā to grib tas Kungs. —