Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA JESAJAS 57 Bible Online

JESAJAS 57 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

JESAJAS 57

¹Taisnais aiziet bojā, un neviens to neņem pie sirds, dievbijīgie kļūst nedienu nomākti, un neviens to neievēro, jo taisnais tieši tiek valdošā ļaunuma aizrauts.

²Bet pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā mierīgi ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu.

³Jūs turpretī panāciet drusku šurp, jūs zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un netikles dzimums!

⁴Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplešat savu muti un izkāpāt savu mēli? Vai jūs neesat atkritēju bērni, melu dzimums?

⁵Jūs, kas kvēlojat grēcīgā degsmē pret saviem elkiem zem katra kuplāka koka, jūs, kas nogalināt bērnus klinšu spraugās!

⁶Tu pārāk esi veltījis sevi gludajiem upes akmeņiem, tie tevi valdzināja, tu nesi tiem ari dzepamos un ēdamos upupus. Vai tas lai Man patiktu?

⁷Uz katra augsta kalna tu ierīkoji sev nometni, tu kāpi tur augšā nest kaujamos upupus.

⁸Pie durvju stenderes tu piestiprināji savus elka dievu teikumus, jo, atkritis no Manis, tu kāp augšup savā plašajā nometnē, tu vienojies ar tiem un mīli viņu nometni, kur tu to atrodi.

⁹Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa nesdams daudz smaržīgu zāļu, tu sūtīji tālu savus vēstnešus un locījies pie zemes līdz ellei.

¹⁰Kad tu noguri savā garajā ceļā, tu tomēr nesacīji: „Velti, tur nekas neiznāk.“ Bet tu meklēji sevi jaunu spēku, tādēļ tu nepaguri.

¹¹No kā tev bija bail un ko tu bijies, kad tu Mani aizliedzi, Mani vairs nepieminēji un neņēmi pie sirds? Vai ne tādēļ, ka Es no sendienām cietu klusu? Tādēļ tu Mani nebijies.

¹²Bet tagad Es parādīšu, kāda tava taisnība un kādi tavi darbi un ka tie tev nepalīdzēs.

¹³Kad tu tad brēksi, tad lai tev palīdz tavs dievekļu pulks! Bet vējš visus tos aiznesīs, mutes dvašas uzpūtiens tos aizraus. Bet kas uz Mani paļaujas, tie iemantos zemi, un tiem piederēs mans svētais kalns.

¹⁴Un Viņš sacīs: „Dariet līdzenu, dariet līdzenu, sataisiet ceļu! Novāciet visus šķēršļus no manas tautas ceļa!“

¹⁵Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas mūžīgi dzīvo, Viņa vārds ir Svētais: „Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars, lai atdzīvinātu garu pazemotiem un spirdzinātu sirdi sagrauztiem.

¹⁶Es nerāšos mūžīgi un nedusmo-šos vienumēr, jo manā priekšā tad nonīktu ikviens gars un ikviena dvēsele, ko Es radīju.

¹⁷Es biju dusmīgs tikai par tās (tas ir—tautas) ļauno mantkārību un piemeklēju to sodīdams, pie kam Es dusmās paslēpos, kamēr tā gāja savu pašizraudzīto atkritējas ceļu.

¹⁸Es redzēju gan tās ceļus, un tomēr Es to dziedināšu, to vadīšu un tai un it īpaši tās cietējiem sniegšu kā atlīdzību apmierinājumu,

¹⁹Pie kam Es kā lūpu augli radīšu mieru, —mieru tālajiem un tuvajiem!“ —saka tas Kungs, —„un Es to dziedināšu.

²⁰Bet bezdievji ir kā saviļņota jūŗa, kas nevar rimt, bet kuŗas ūdeņi uzvanda dūņas un dubļus.“

²¹„Bezdievjiem nav miera!“ —saka mans Dievs.