Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA TREŠĀ MOZUS 13 Bible Online

TREŠĀ MOZUS 13 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

TREŠĀ MOZUS 13

¹Un tas Kungs runāja ar Mozu un Aronu, sacīdams:

²„Ja kāda cilvēka miesas ādā metas tūkums vai augonis, vai balti ādas plankumi, kas norāda uz spitālību, un viņa miesas āda liktos slima, tad lai tādu ved pie priestera Ārona vai viņa dēliem priesteriem.

³Un priesteris lai apskata miesas ādas vainu: ja mati virs slimās vietas ir kļuvuši balti, un slimā vieta liekas dziļāka, salīdzinot to ar pārējo miesas ādu, tad tā ir spitālības pazīme; priesteris lai to apskata un atzīst tādu par nešķistu.

⁴Bet ja viņa ādā ir balti plankumi, bet ādā padziļinājumi nav saskatāmi, un ari mati vainā nav kļuvuši balti, tad priesteris lai to iesloga uz septiņām dienām.

⁵Un septītajā dienā lai priesteris viņu apskata un, lūk, ja vaina ādā palikusi tāda pati un nerādās izplētusies, tad lai priesteris viņu iesloga vēl uz nākamajām septiņām dienām.

⁶Un pēc šīm septiņām dienam lai priesteris to apskata otru reizi, un, lūk, ja vaina ir sadzijusi un slimība ādā nav izplētusies, tad lai priesteris viņu atzīst par šķīstu; tas ir bijis kāds parasts izsitums, bet viņš pats lai mazgā savas drēbes, un tad viņš ir šķīsts.

⁷Bet ja balto plankumu vieta ādā ir izplētusies pēc tam, kad tas ir ticis priestera apraudzīts, lai viņu šķīstītu, tad lai to parāda priesterim otru reizi.

⁸Un ja nu priesteris redz, lūk, tā vieta ādā ar baltiem plankumiem ir izplētusies, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķīstu: tā ir patiesi spitālība.

⁹Ja kāds cilvēks saslimst ar spitālību, tad tas ir jāved rādīt pie priestera.

¹⁰Un priesteris to apraudzīs, un, lūk, ja ādā iemeties balts tūkums, kas matus virs tā pārvērtis baltus, un tūkumā ir ieaugusi lieka gaļa,

¹¹Tad tā ir nelaimes nesēja spitālība, kas iemetusies viņa miesas ādā, un priesteris lai viņu atzīst par nešķīstu; taču tas lai viņu neiesloga, jo tas ir nešķists.

¹²Un ja spitālības slimība, caur ādu lauzdamās laužas uz āru tā, ka spitālība sāk pārņemt visu ādu, sākot ar viņa galvu līdz tā kājām, visu ķermeni, cik tālu to priesteris redz,

¹³Un priesteris redz, ka, lūk, spitālība sāk pārklāt it visu viņa miesu, tad tā ir visu viņa slimumu iztīrījusi, un tas, kam tā vaina, ir jāatzīst par šķīstu, un viņš ir viss kļuvis balts, viņš ir šķīsts.

¹⁴Bet tiklīdz kādā dienā viņam uzmetas lieka gaļa, tad tas tūdaļ ir pasludināms par nešķīstu.

¹⁵Un kad priesteris ierauga lieko gaļu, tad tas tūdaļ atzīst slimnieku par nešķīstu, jo liekā gaļa pati par sevi ir nešķīsta, tā ir spitālības pazīme.

¹⁶Bet ja liekā gaļa izzūd un pārvēršas baltās miesās, tad lai viņš nāk pie priestera.

¹⁷Un priesteris viņu aplūkos un redzēs, lūk, slimā vieta atkal ir kļuvusi balta, tad priesterim tas, kam šī vaina ir bijusi, ir jāatzīst par šķīstu; un viņš patiesi ir šķīsts.

¹⁸Bet ja miesas ādā ir bijis kāds augonis, kas ir sadzijis,

¹⁹Bet ja parādās augoņa vietā vai nu balts uztūkums, vai baltas pūtes, kuras krāsojas iesarkanas, tad lai viņu parāda priesterim.

²⁰Un priesteris viņu apskatīs, un, lūk, ja viņa paskats uzrāda iegrimi, salīdzinot ar pārējo ādu, un mati virs tās vietas kļuvuši balti, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķistu, jo tad tā ir spitālības vaina, kas sitas ārā caur augoni.

²¹Bet ja priesteris, to apskatīdams, tanī neierauga baltus matus, nedz ari kādi ādas padziļinājumi ir saskatāmi, un augoņa vieta sadzīst, tad lai priesteris viņu iesloga septiņas dienas.

²²Bet ja tā ādā lauzdamās laužas uz āru, tad priesterim viņš ir jāatzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība.

²³Bet ja zem ādas paliek pūtītes un tās neizlaužas ādai cauri, tad, ja tā dzīst, tad tā ir tūkuma iezīme, un priesterim būs viņu atzīt par šķīstu.

²⁴Vai arī, ja miesas ādā ir palikuši sadzijumi no uguns apdeguma, un apdeguma vietā ir baltas pūtes, kas krāsojas iesarkanas vai arī paliek baltas,

²⁵Tad tādu lai priesteris apskata, un, lūk, ja mati tanī pūtītēm apklātā vietā ir kļuvuši balti un pēc paskata šī vieta ir kļuvusi rētaina, ar dobumiem, salīdzinot ar pārējo ādu, tad tā ir spitālības slimība, kas, lauzdamās uz āru, parādās sadzijuma vietā; tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība.

²⁶Bet ja priesteris viņu apskata, un tur virs pūtītēm nav baltu matu, un arī nav nekādu rētu, nav iegrimes ādā, un tā sadzīst, tad lai tādu priesteris iesloga septiņas dienas.

²⁷Un septītā dienā lai priesteris viņu apskata; ja tā lauzdamās laužas ādai cauri, tad lai tādu priesteris atzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības slimība.

²⁸Bet ja zem ādas paliek pūtītes, kas nesitas ādai cauri uz āru, bet sadzīst, tad tā ir deguma tūkuma sadzīšanas vieta; tāpēc priesterim viņu būs atzīt par šķīstu, jo tā ir deguma vainas sadzīšanas plēve.

²⁹Bet ja kādam vīrietim vai sievietei vaina ir metusies galvā vai bārdā,

³⁰Tad lai priesteris šo vainu apskata, un, lūk, ja vaina ir kā dobums pārējā ādā un mati ir šķidri un iedzelteni, tad tādu lai priesteris atzīst par nešķīstu; tas ir spitālības izsitums galvā vai bārdā.

³¹Bet ja priesteris apskata ar izsitumiem saslimušo vietu un tur, lūk, nekāda iedobuma ādā nav, un arī tanī nerādās melni mati, tad tādu lai priesteris iesloga septiņas dienas.

³²Un lai priesteris aplūko vainu septītā dienā, tin, lūk, ja izsitums nav izplatījies tālāk un tanī vietā nav arī atrodami iedzelteni mati un pēc izskata tā vieta nav rētaina, salīdzinot ar pārējo ādu,

³³Tad lai viņam nodzen matus, bet izsituma vietu lai neaizkar, tm tādu lai priesteris iesloga otru reizi septiņas dienas.

³⁴Un septītajā dienā lai priesteris apskata izsitumu, un, lūk, ja izsitums ādā nav tālāki izplatījies un pēc izskata, salīdzinot ar pārējo ādu, tur nav nekādu iedobumu, tad priesterim viņu būs pasludināt par šķīstu, bet tam pašam ir jāmazgā savas drēbes, un lai viņš ir šķīsts.

³⁵Bet ja izsitums lauzdamies laužas tālāk cauri ādai pēc viņa pasludināšanas par šķīstu,

³⁶Un viņu aprauga priesteris, un, lūk, izsitums ādā ir izplēties tālāk, tad lai priesteris sīkāk nepētī, vai mati ir kļuvuši iedzelteni, —tas tik un tā ir nešķīsts.

³⁷Bet ja tas izsitums, viņam to aplūkojot, ir tādā pat stāvoklī un tanī vietā aug melni mati, tad viņa izsitums ir izārstēts, un viņš ir šķīsts, un ari priesterim viņš ir jāatzīst par šķīstu.

³⁸Bet ja kādam vīrietim vai kādai sievietei uz viņu miesas ādas mestos gaiši plankumi, plankumi ar baltām pūtēm,

³⁹Un priesteris viņus apskatītu, un, lūk, viņu miesas ādā ir bālas baltas pūtes, tad tas ir nevainīgs izsitums, kas aug viņa ādā, un viņš ir šķists.

⁴⁰Un ja kādam v rietim izkrīt galvas mati, un tas paliek par plikpauri, viņš ir šķīsts;

⁴¹Un arī, ja no viņa galvas deniņiem un virs pieres izzūd mati, un viņš ķlūst plikpauris, tad arī viņš ir šķīsts.

⁴²Bet ja viņa plikā paurī vai augstā pierē iemetas balts izsitums, kas kļūst iesarkans, tad tā ir spitālība, kas attīstās vai nu viņa plikā paurī, vai kailā galvā.

⁴³Lai tādu apskata priesteris, un lūk, ja izsituma pacēlumi ir balti un krāsojas iesarkani vai nu viņa kailā paurī, vai ari virs pieres, un tie izskatās kā miesas ādas spitālīgie izsitumi,

⁴⁴Tad tāds vīrs ir spitālīgs; viņš ir nešķīsts, un arī priesterim būs viņu atzīt par nešķīstu, jo tam galvā ir spitālības vaina.

⁴⁵Un kas tādā kārtā ir spitālīgs, tam savas drēbes ir jāsaplēš lupatās, un viņa galva lai ir neapsegta, ar nekoptiem matiem, viņa virslūpa lai ir apsegta un viņš lai sauc: „Nešķīsts! nešķīsts!“

⁴⁶Un visu to laiku, kamēr šī spitālības slimība ir viņā, tas ir nešķists; tam ir jādzīvo atsevišķi, un viņa mājas vietai jāatrodas ārpus nometnes.

⁴⁷Un kas attiecas uz drēbēm, kas viņam ir, tad lai tās būtu vai nu vilnas, vai nātnas drēbes, spitālība ir ari drēbēs.

⁴⁸Lai tās būtu diedziņu audumā austas vai ari adītas, vai no vilnas, vai no liniem, vai ari no ādām un no ādas izstrādājumiem, vienalga,

⁴⁹Ja tikai parādās slimības dzelteni iesarkanā iedīgļa krāsa vai pie drēbēm, vai pie ādas uzvalka, vai nu pie diedziņiem, vai pie adāmās vilnas, vai pie kāda ādas trauka vai rīka, tad tā ir spitālības slimība, un tai ir jātiek rādītai priesterim.

⁵⁰Un priesteris lai šādu vainu aplūko, un to, kam tāda vaina ir, lai iesloga septiņas dienas.

⁵¹Bet septītajā dienā lai viņš apskata, vai slimība ir tālāk izplatījusies vai nu uz drēbēm, vai uz diedziņiem, vai uz adījuma, vai uz ādas, vai uz jebkādiem ādas izstrādājumiem, kādi vien gadās, un ja tā vaina ir izplētusies tālāk, tad tā ir ļaundabīga spitālības slimība, tāds ir nešķīsts.

⁵²Un lai viņš sadedzina savas drēbes vai nātnas austas diedziņos, vai vilnas adījumā, vai no vilnas, vai no liniem, kā arī visus ādas izstrādājumus, kādi vien tam būtu, jo tā slimība ir ļaundabīga spitālības slimība, tāpēc tos būs sadedzināt ugunī.

⁵³Un ja priesteris aplūko, un, lūk, slimība nav izplatījusies nedz uz drēbēm, nedz uz diedziņiem, nedz uz adījumiem, nedz uz jebkādiem ādas izstrādājumiem,

⁵⁴Tad priesterim būs pavēlēt, lai mazgā visu, kas tam slimības laikā bijis mugurā, un lai viņu iesloga otrreiz septiņas dienas.

⁵⁵Pēc tam, kad viņš ir ticis mazgāts, lai priesteris vainu aplūko, un, lūk, ja viņa acīs slimības pazīmes nav mainījušās, bet arī slimība nav tālāk izplatījusies, tad tomēr tas ir nešķīsts, un drēbes ir sadedzināmas ugunī, jo tā ir spitālības ieēdusies vaina, vai nu uz drēbes mugurpuses, vai uz tās priekš-puses.

⁵⁶Un ja priesteris to aplūko un, lūk, pēc mazgāšanas aizdomīgā vieta ir mainījusies, tad lai tas tādu vietu izplēš no drēbēm, vai no ādas, vai no diedziņiem, vai no adījumiem.

⁵⁷Bet ja vēl aizvien redz pie drēbēm vai pie diedziņiem, vai pie adījumiem, vai pie kādiem ādas izstrādājumiem kaut ko aizdomīgu, tad lai itin viss tiek sadedzināts ugunī, kas slimniekam ir bijis mugurā.

⁵⁸Un drēbes vai diedziņi, vai adījumi, vai ādas dažādie izstrādājumi, kuras jūs esat mazgājuši, ja slimības iezīmes no tām atstājas, ir mazgājamas otru reizi, un tikai tad atzīstamas par šķīstām.“

⁵⁹Šie ir bauslības noteikumi par spitālību un drēbēm, ir par vilnainām drēbēm, ir par nātnām, vai nu diedziņos austām, vai adītām un visādiem ādas izstrādājumiem, kā tos turēt: vai par šķīstiem, vai par nešķīstiem.