Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA RAUDU DZIESMAS 3 Bible Online

RAUDU DZIESMAS 3 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

RAUDU DZIESMAS 3

¹Es esmu nelaimīgs vīrs, kam bijušas jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.

²Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.

³Pret mani Viņš vērsa vienumēr savu roku augu dienu un joprojām rīkojas ar mani ne tā, kā es to sagaidītu.

⁴Viņš novājināja manu miesu, lika manai ādai vecai kļūt un satrieca manus kaulus.

⁵Viņš norobežoja mani dzīvē par sevi un lika sajust man visapkārt žulti un grūtības.

⁶Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.

⁷Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.

⁸Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš aizbāž sev ausis un izliekas nedzir-dam manu lūgšanu.

⁹Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.

¹⁰Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.

¹¹Viņš man ļāva neceļos staigāt, samala mani garīgi un pārvērta mani par neesošu.

¹²Viņš uzvilka savu stopu un lika mani par mērķi bultām.

¹³Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās ar savu stopu manās īkstīs.

¹⁴Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu priekšmetu ikdienas.

¹⁵Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.

¹⁶Viņš sasita man zobus smalkās druskās un mani pašu Viņš valsta pelnos.

¹⁷Manai dvēselei ir atņemts miers; man jāaizmirst viss labais, es neprotu vairs laimīgs būt.

¹⁸Man jāsaka: „Pagalam ir mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu.“

¹⁹Piemini taču, cik es esmu nelaimīgs un atstāts un kā es esmu dzirdīts ar vērmelēm un žulti.

²⁰Es par to domāju vienumēr, un mana dvēsele ir nospiesta manī. Bet gan arī Tu domāsi par to, jo mana dvēsele man to saka.

²¹To es likšu sev pie sirds, un tādēļ man ir cerība.

²²Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsir-dībai vēl nav pienācis gals.

²³Tā ir ikrītu jauna, un liela ir tava uzticība.

²⁴„Tas Kungs ir mana daļa,“ saka mana dvēsele, „tādēļ es cerēšu uz Viņu.“

²⁵Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē.

²⁶Ir labi—būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.

²⁷Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest

²⁸Un savā atstātībā būt pacietīgam, ja kas ļauns gadās,

²⁹Un pat krist uz sava vaiga pīšļos, bet tomēr vēl cerībā gaidīt,

³⁰Ja pat ļaut sevi pa vaigiem pliķēt un panest rupju apsmieklu.

³¹Jo tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:

³²Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal iepriecina pēc savas lielās žēlastības,

³³Jo Viņam nav tieša prieka mocīt un apbēdināt cilvēka bērnus,

³⁴It kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus tieši samīt zem savām kājām

³⁵Un likt cilvēka tiesībām locīties Visaugstākā priekšā,

³⁶Kā ari atļaut atklāti piedzīvot cilvēkam netaisnību, it kā Viņš, tas Kungs, to neredzētu.

³⁷Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez tā Kunga pavēles

³⁸Un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?

³⁹Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai labāk ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!

⁴⁰Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un savu dziļāko būtību un atgriezīsimies pie tā Kunga!

⁴¹Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs:

⁴²Mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi un nepaklausīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi un mūs pēc taisnības nesaudzēji,

⁴³Bet Tu liki savām dusmām jo bargi izlieties pār mums, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības.

⁴⁴Tu biji aizsedzies ar padebesi tā, ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri un Tevi sasniegt.

⁴⁵Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā.

⁴⁶Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums.

⁴⁷Stindzinātājas bailes un šausmas ir mūs pārņēmušas, iznīcības un bojā ejas sajūta valda pār mums.

⁴⁸Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.

⁴⁹Manas acis nemitīgi rieš asaras un nevar apstāties; tas nav arī iespējams,

⁵⁰Kamēr tas Kungs neuzmetis man skatu no debesīm un neieraudzīs tās.

⁵¹Manas acis sabeidz man manu dzīvi manas pilsētas meitu dēļ.

⁵²Kā putnu mani ienaidnieki mani vajāja bez iemesla.

⁵³Tie mani iegrūda bedrē, meta man akmeņus virsū un bezmaz mani nogalināja;

⁵⁴Tie lēja ūdeni uz manu galvu, un es domāju: Nu es jau pagalam!

⁵⁵Tad es piesaucu, Kungs, tavu vārdu, piesaucu to no bedres dziļuma.

⁵⁶Un Tu izdzirdēji un paklausīji manu saucienu: „Neaizsedz un neaizslēdz savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā!“

⁵⁷Un tagad Tu man tuvojies, kad es Tevi piesaucu, un saki man: „Nebīsties!“

⁵⁸Tu, Kungs, vadi tagad manas dvēseles lietas, Tu paglāb ari manu dzīvību.

⁵⁹Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Vadi Tu pats mani taisnībā.

⁶⁰Tu redzi viņu atriebības centienus un visus viņu nolūkus pret mani.

⁶¹Ak Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanos un visas viņu domas par mani,

⁶²Manu pretinieku melu pilnās runas par mani un viltus pilnos valgus, kādus viņi man izliek.

⁶³Vai tie sēd vai ceļas, tie dzied par mani kādu apsmieklu dziesmu.

⁶⁴Tu tiem atmaksāsi, Kungs, kā tie pelnījuši.

⁶⁵Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem!

⁶⁶Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem tā Kunga debesīm.