Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA HOZEJAS 2 Bible Online

HOZEJAS 2 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

HOZEJAS 2

¹„Tomēr Israēla bērnu skaits reiz būs kā smiltis jūrmalā, ko nevar nedz saskaitīt, nedz aplēst. Un notiks tā, kā tai vietā, kur viņiem reiz sacīja: „Jūs neesat mana tauta,“ viņiem atkal no jauna sacīs: „Akjūs, tādzīvā Dieva bērni!“

²Un Jūdas bērni un Israēla bērni sadosies kopā un pulcēsies ap vienu augstāku priekšnieku un aizies no tās zemes, jo Jezreēla diena būs liela diena.

³Sakiet saviem brāļiem, ka viņi tomēr ir mana tauta, un savām māsām, ka viņas tomēr ir žēlastību atradušas.

⁴Eita tiesā ar savu māti, nododiet nosodītāju spriedumu par viņu—viņa jau patiesībā nav mana sieva, un Es negribu viņas vīrs būt—, pavēliet viņai izdzēst netiklības zīmes viņas vaigā un laulības pārkāpšanas zīmes uz viņas krūtīm,

⁵Lai Es neizģērbju viņu kailu un neparādu viņu tādu, kāda viņa bija piedzimstot, un lai Es viņu nepadaru līdzīgu tuksnesim un izkaltušai zemei un nelieku viņai nomirt aiz slāpēm,

⁶Un lai Es neparādu nekādu žēlastību viņas bērniem, jo tie ir netikles bērni,

⁷Tāpēc ka viņu māte ir netikle un, kaut būdama viņu dzīvības devēja, uzvedas joprojām bez kādas kauna sajūtas un saka: „Es tu-ēšos pie saviem mīļākajiem, kas man dod maizi un ūdeni, vilnu un linus, eļļu un dzērienus!“

⁸Tādēļ, raugi, Es aizaudzināšu tavu ceļu ar ērkšķiem un aizvilkšu tam priekšā žogu, tā ka viņa neatradīs pat vairs sava kājceliņa,

⁹Un kad tad viņa skries pakaļ saviem mīļākajiem, tad lai viņa tos nesastop, un kad viņa tos meklēs, tad lai viņa tos nespētu atrast, un lai viņa būtu spiesta teikt: „Es atgriezīšos pie sava agrākā vīra, pie kā man labāk klājās nekā tagad!“

¹⁰Jo viņa negrib zināt, ka Es tas esmu, kas viņai dod labību, vīnogu sulu un eļļu, un kas viņai piešķīris arī daudz sudraba un zelta, ko viņi izlietoja kalpošanai Baālam, darīdami no tā viņa attēlu.

¹¹Tādēļ Es viņai savā laikā atņemšu labību un savu vīnogu sulu, un Es nepiešķiršu viņai vairs savu vilnu un savus linus, ar kuru audumiem viņa lai segtu savu kailumu.

¹²Es tad atsegšu viņas kaunu viņas netiklo draugu acu priekšā, un nevienam nebūs viņu paglābt no manas rokas!

¹³Un Es darīšu galu visiem viņas priekiem, svētkiem, jauna mēneša svinībām, nedēļas galu svētīšanai un visām svētku dienām.

¹⁴Un Es nopostīšu viņas vīna un vīģes kokus, jo viņa saka: „Tie ir manas netikles alga, ko man piešķīruši mani mīļākie.“ Bet Es viņas dārzus pārvērtīšu par mežu, lai to kokus apgrauztu un apēstu postītāji zvēri.

¹⁵Tāpat Es likšu viņai bargi sajust viņas Baāla dievību godināšanai veltījamās svētku dienas, kad viņa nes tām kvēpināmos ziedojumus un grezno sevi ar pieres sprādzēm un kakla vijām un skrien pakaļ saviem mīļākajiem, bet Mani pilnīgi aizmirst!“ —saka tas Kungs.

¹⁶„Tāpēc lūk, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu,

¹⁷Un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīna dārzus un Achoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes.“

¹⁸Tad tanī dienā“ —saka tas Kungs—„tu mani sauksi: Mans vīrs un nesauksi mani vairs: Mans Baāls.[4]

¹⁹Jo Es gribu piespiest viņas muti un lūpas nekad vairs nelietot Baāla dievību vārdus, tā ka lai neviens tos nekad vairs neatcerētos.

²⁰Un Es noslēgšu tai pašā dienā viņas labā derību ar dzīvniekiem laukā, ar putniem apakš debess, ar rāpuļiem un tārpiem uz pašas zemes; Es salauzīšu stopus un zobenus, Es iznīdēšu pašu karu un ļaušu ļaudīm mierīgi dzīvot. laulības kungs.“

²¹Un Es saclerēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā,

²²Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi to Kungu.

²³Un tai pašā dienā,“ —saka tas Kungs, „Es būšu labvēlīgs un piekāpīgs: Es uzklausīšu debesis, un debesis uz-klausīs zemi,

²⁴Un zeme būs labvēlīga labībai, vīnogu sulai un eļļai, un tie būs labvēlīgi un paklausīgi Jezreēlam.

²⁵Un Es visas šīs lietas paturēšu sev sēklai zemes virsū, Es tām likšu augt un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā, par nemīļoto Lo-Ruhamā, un teikšu tam, kas nebija manas tautas, savam Lo-Ammī: Tu esi mana tauta! —un viņš teiks Man: „Tu esi mans Dievs!“