Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA MATEJA EVAŅG̒ELIJS 21 Bible Online

MATEJA EVAŅG̒ELIJS 21 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

MATEJA EVAŅG̒ELIJS 21

¹Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem

²Un tiem sacīja: „Eita uz miestu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu, un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis.

³Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajaga, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.“

⁴Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:

⁵„Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.“

⁶Un macekl inogaja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis,

⁷Atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja viņu tur virsū.

⁸Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa,

⁹Bet ļaudis, kas gāja viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!“

¹⁰Un kad viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: „Kas tas tāds?“

¹¹Bet ļaudis sacīja: „Šis ir pravietis Jēzus no Nācaretes Galilejā.“

¹²Un Jēzus iegāja dievnamā un izdzina laukā visus, kas dievnamā pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus

¹³Un saka tiem: „Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam; bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.“

¹⁴Un akli un tizli nāca pie viņa dievnamā, un viņš dziedināja tos.

¹⁵Bet kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus dievnamā kliedzam un saucam: „Ozianna Dāvida dēlam!“ tad tie apskaitās

¹⁶Un sacīja uz viņu: „Vai tu nedzirdi, ko šie saka?“ Bet Jēzus saka tiem: „Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: „No bērniņu un zīdaiņu mutes tu sev slavu sagādājis?“

¹⁷Un viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.

¹⁸Bet kad viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, viņam gribējās ēst.

¹⁹Un viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā, kā tikai lapas vien un sacīja: „Uz tevis augli ne mūžam vairs lai neaug.“ Un vīģes koks tūdaļ nokalta.

²⁰Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: „Kā vīģes koks tik ātri nokalta?“

²¹Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Patiesi, es jums saku, ja ļums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs nevien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūfā, tad tas notiks.

²²Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit.“

²³Un kad viņš ienāca dievnamā, tad, viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie viņa un sacīja: „Kādā varā tu to dari? Un kas tev deva tādu varu?“

²⁴Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: „Es arī gribu jums jautāt vienu lietu; ja jūs man to teiksit, tad es arī jums sacīšu, kādā varā es to daru:

²⁵No kurienes bija Jāņa kristība? vai no debesīm vai no cilvēkiem?“ Bet tie apspriedās savā starpā un sacīja: „Ja mēs teiksim: no debesīm, tad viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?

²⁶Bet ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur viņu par pravieti.“

²⁷Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: „Mēs nezinām.“ Tad viņš sacīja tiem: „Tad arī es jums nesaku, kādā varā es to daru.

²⁸Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā.

²⁹Un tas atbildēja un sacīja: Jā, kungs! Bet viņš negāja.

³⁰Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: Es negribu. Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja.

³¹Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?“ Tie saka: „Pēdējais.“ Tad Jēzus saka tiem: „Patiesi, es jums saku: muitinieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.

³²Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitinieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.

³³Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.

³⁴Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.

³⁵Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem.

³⁶Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmo reiz, un tie darīja viņiem tāpat.

³⁷Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie tāču kaunēsies.

³⁸Bet kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.

³⁹Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva.

⁴⁰Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?“

⁴¹Viņi tam sacīja: „Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā.“

⁴²Jēzus sacīja tiem: „Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs?

⁴³Tāpēc es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.

⁴⁴[Un kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet uz ko tas kritis, to viņš satrieks.]“

⁴⁵Un kad augstie priesteri un farizēji dzirdēja viņa līdzības, tie saprata, ka tas runāja par viņiem.

⁴⁶Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.