Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA MARKA EVAŅG̒ELIJS 5 Bible Online

MARKA EVAŅG̒ELIJS 5 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

MARKA EVAŅG̒ELIJS 5

¹Un tie nonāca viņpus jūj-as, Geraziešu zemē.

²Un viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,

³Kam bija sava mītne kapos, un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.

⁴Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.

⁵Un tas bija vienumēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi akmeņiem.

⁶Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās viņa priekšā zemē

⁷Un brēca ar stipru balsi un sacīja: „Kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!“

⁸Jo viņš uz to sacīja: „Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!“

⁹Un viņš tam jautāja: „Kāds tev vārds?“ Un tas viņam saka: „Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.“

¹⁰Un tas viņu ļoti lūdza, lai viņš neizdzītu tos no tā apgabala.

¹¹Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos.

¹²Un tie viņu lūdza, sacīdami: „Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.“

¹³Un viņš tiem to atļāva, un nešķistie gari, izgājuši, ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūfā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūjrā.

¹⁴Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis.

¹⁵Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.

¹⁶Un tie, kas to bija redzējuši, vi-ņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.

¹⁷Un tie sāka viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot.

¹⁸Un, kad viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie viņa.

¹⁹Bet viņš tam to neļāva, bet tam saka: „Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis un kā viņš par tevi apžēlojies.“

²⁰Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.

²¹Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz laužu sapulcējās pie viņa, un viņš bija jūrmalā.

²²Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un viņu redzēdams, tas krīt viņam pie kājām

²³Un viņu loti lūdz, sacīdams: „Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.“

²⁴Un viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap viņu.

²⁵Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.

²⁶Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka.

²⁷Šī par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizkāra no muguras puses viņa drēbes,

²⁸Jo tā sacīja: „Ja vien viņa drēbes aizkaršu, tad tapšu vesela.“

²⁹Un tūdaļ viņas asins avots izsīka, un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.

³⁰Un Jēzus tūdaļ sevī nomanīdams, ka spēks no viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: „Kas manas drēbes aizkāris?“

³¹Un viņa mācekļi uz viņu sacīja: „Tu redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū, un tu saki: Kas mani aizkāris?“

³²Un viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi.

³³Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu bija noticis, nāca un krita viņa priekšā pie zemes un pateica viņam visu patiesību.

³⁴Bet viņš uz to sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.“

³⁵Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: „Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini mācītāju.“

³⁶Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: „Nebīsties, tici vien!“

³⁷Un viņš neļāva nevienam sev līdzi ieiet, kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.

³⁸Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.

³⁹Un iegājis namā, viņš tiem saka: „Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet gul.“

⁴⁰Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, visus izdzinis, ņem sev līdz bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.

⁴¹Un viņš satvēra bērna roku un saka uz to: „Talita, kūmi!“ Tas ir tulkots: „Meitiņa, es tev saku, celies augšā!“

⁴²Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.

⁴³Un viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.