Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 1 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 1 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 1

¹Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā.

²Kā tās mums atstāstījuši pirmie acu liecinieki un Dieva vārda kalpi,

³Tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt,

⁴Lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.

⁵Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Cacharija un viņa sieva no Arona cilts, vārdā Elizabete.

⁶Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos tā Kunga baušļos un likumos.

⁷Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.

⁸Bet notika, kad Cacharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā,

⁹Un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet tā Kunga namā un kvēpināt,

¹⁰Bet viss laužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā,

¹¹Tad viņam tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāj-a labajā pusē.

¹²Cacharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma.

¹³Bet eņģelis uz viņu sacīja: „Ne-bīsties, Cacharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.

¹⁴Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.

¹⁵Jo viņš būs liels tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svēts Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.

¹⁶Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie tā Kunga, viņu Dieva.

¹⁷Un viņš ies viņa priekšā Elijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams tam Kungam padevīgus ļaudis.“

¹⁸Cacharija sacīja eņģelim „Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados.“

¹⁹Eņģelis viņam atbildēja: „Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.

²⁰Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies.“

²¹Un ļaudis gaidīja Cachariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā.

²²Un kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.

²³Un kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām.

²⁴Un pēc šām dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:

²⁵„To tas Kungs man darījis; viņš šis dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.“

²⁶Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti

²⁷Pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija.

²⁸Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: „Esi sveicināta, tu apžēlotā, tas Kungs ar tevi!“

²⁹Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: Kas tas par sveicienu?

³⁰Un eņģelis sacīja: „Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.

³¹Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: Jēzus.

³²Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu, un Dievs tas Kungs tam dos viņa tēva Dāvida troni,

³³Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.“

³⁴Bet Marija sacīja eņģelim: „Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.“

³⁵Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: „Svēts Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.

³⁶Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī: tā, ko dēvē neauglīgu,

³⁷Jo Dievam nekas nav neiespējams.“

³⁸Bet Marija sacīja: „Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.“ Un eņģelis no viņas aizgāja.

³⁹Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā.

⁴⁰Iegājusi Cacharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti.

⁴¹Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna,

⁴²Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: „Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.

⁴³No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?

⁴⁴Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt.

⁴⁵Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.“

⁴⁶Un Marija sacīja: „Mana dvēsele slavē to Kungu,

⁴⁷Un mans gars gavilē par Dievu manu Pestītāju,

⁴⁸Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu,

⁴⁹Jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir viņa vārds,

⁵⁰Un viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas viņu bīstas.

⁵¹Viņš darījis varenus darbus ar savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.

⁵²Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.

⁵³Izsalkušo viņš pildījis ar labumiem un bagātos viņš atstājis tukšus.

⁵⁴Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlastību,

⁵⁵Kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi.

⁵⁶Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām.

⁵⁷Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu.

⁵⁸Un viņas kaimiņi un radi dzirdējuši, ka tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu.

⁵⁹Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cachariju.

⁶⁰Bet viņa māte atbildēja un sacīja: „Nē, to būs saukt Jāni.“

⁶¹Tad tie viņai sacīja: „Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.“

⁶²Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.

⁶³Tas galdiņu prasījis, rakstīja: „Viņa vārds ir Jānis.“ Par to visi brīnījās.

⁶⁴Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams.

⁶⁵Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām.

⁶⁶Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: „Kas būs ar šo bērniņu?“ Jo tā Kunga roka bija ar viņu.

⁶⁷Un viņa tēvs Cacharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja:

⁶⁸„Slavēts ir tas Kungs, Israēla Dievs, jo tas piemeklējis savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu

⁶⁹Un mums uzcēlis pestīšanas ragu sava kalpa Dāvida namā,

⁷⁰Kā tas sendienās solījis ar savu svēto praviešu muti:

⁷¹Mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,

⁷²Parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību

⁷³Un dot mums stipro solījumu, ko viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,

⁷⁴Ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, viņam bezbailīgi kalpotum

⁷⁵Svētumā un taisnībā viņa priekšā visas mūža dienas.

⁷⁶Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi tā Kunga priekšā, sataisīt viņam ceļus,

⁷⁷Dot viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu

⁷⁸Mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,

⁷⁹Laī spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā un atgrieztu mūsu soļus uz miera cēlu.“

⁸⁰Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.