Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 10 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 10 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 10

¹Pēc tam tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp viņš gribēja iet.

²Un viņš tiem sacīja: „Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.

³Ejiet! lūk, es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.

⁴Neņemiet līdz nedz naudas maku, nedz ceļa somu, nedz kurpes, un ceļā nesveiciniet neviena.

⁵Un ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: Miers šim namam!

⁶Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.

⁷Tanī pašā namā palieciet, un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru.

⁸Un kufā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.

⁹Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: Tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.

¹⁰Bet ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait:

¹¹Pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!

¹²Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāki nekā šādai pilsētai.

¹³Vai tev Choracina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīrumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies.

¹⁴Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāki nekā jums.

¹⁵Un tu, Kapemauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!

¹⁶Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs nicina, tas nicina mani. Bet, kas mani nicina, tas nicina to, kas mani sūtījis.“

¹⁷Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: „Kungs, pat ļaunie gari mums padodas tavā vārdā!“

¹⁸Bet viņš sacīja: „Es redzēju sātānu kā zibeni no debesīm krītam!

¹⁹Redziet, es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.

²⁰Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.“

²¹Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: „Es tev pateicos, Tēvs, debess un zemes kungs, ka Tu šis lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis tavs labais prāts.

²²Visas lietas man ir mana tēva nodotas. Un neviens nezina, kas dēls ir, kā vienīgi tēvs, un kas tēvs ir, kā vienīgi dēls un, kam šis dēls to grib atkāt.“

²³Un pie mācekļiem sevišķi griezdamies, viņš sacīja: „Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.

²⁴Jo es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.“

²⁵Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, viņu kārdinādams, sacīja: „Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvi?“

²⁶Bet viņš uz to sacīja: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?“

²⁷Un tas atbildēja un sacīja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu, un savu tuvāko kā sevi pašu.“

²⁸Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.“

²⁹Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja uz Jēzu: „Kurš tad ir mans tuvākais?“

³⁰Tad Jēzus atbildēja un sacīja: „Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.

³¹Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja gajrām.

³²Tāpat arī kāds Ievīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja gājām.

³³Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.

³⁴Un piegājis, viņš sasēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.

³⁵Bet otrā dienā izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: Kopi viņu, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.

³⁶Kurš no šiem trim cilvēkiem, tev šķiet, tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?“

³⁷Tas atbildēja: „Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.“ Tad Jēzus uz to sacīja: „Nu, tad ej un dari tu arī tāpat.“

³⁸Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, Marta vārdā, uzņēma viņu savā namā.

³⁹Un viņai bija māsa vārdā Marija, tā apsēdusies pie tā Kunga kājām, klausījās viņa vārdos.

⁴⁰Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā viņu apkalpot, pienāca un sacīja: „Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jele viņai, lai viņa man palīdz.“

⁴¹Bet tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.

⁴²Bet tikai vienas lietas vajaga, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.“