Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 18 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 18 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 18

¹Vēl viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.

²„Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.

³Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: Izlēmi manu lietu pret manu pretinieku.

⁴Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: Lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos,

⁵Tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl galā nāks un man sitīs vaigā.

⁶Un tas Kungs sacīja: Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka?

⁷Un Dievs lai nedotu tiesu saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan viņš vilcinās?

⁸Es jums saku, viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?“

⁹Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, viņš stāstīja šādu līdzību:

¹⁰„Divi cilvēki aizgāja uz dievnamu Dievu lūgt. Viens bija farizējs, bet otrs—muitnieks.

¹¹Farizējs nostājās un lūdza pie sevis: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki—laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai ari kā šis muitnieks.

¹²Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.

¹³Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!

¹⁴Es jums saku, viņš nogāja savās mājās attaisnots, labāks par otru. Jo katru, kas pats paaugstinās, to pazemos, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.“

¹⁵Arī mazos bērnus viņam pienesa, lai viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja.

¹⁶Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: „Laidiet bērniņus pie manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.

¹⁷Tiešām, es jums saku, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.“

¹⁸Bet kāds priekšnieks viņam jautāja: „Labo mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?“

¹⁹Bet Jēzus tam sacīja: „Ko tu mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.

²⁰Baušļus tu zini: Tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.“

²¹Tas atbildēja: „To visu es esmu turējis no mazotnes.“

²²Kad Jēzus to dzirdēja, viņš teica: „Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc man līdz!“

²³Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.

²⁴Bet kad Jēzus to redzēja, viņš sacīja: „Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā!

²⁵Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.“

²⁶Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: „Kas tad var tikt izglābts?“

²⁷Bet viņš atbildēja: „Kas cil vēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.“

²⁸Tad Pēteris sacīja: „Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam tev gājuši līdz.“

²⁹Bet viņš teica: „Tiešām, es jums saku, nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus, vai bērnus,

³⁰Kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi.“

³¹Bet tos divpadsmit pie sevis ņēmis, viņš tiem sacīja: „Redziet, mēs noeimam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.

³²Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs,

³³Šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā viņš celsies augšām.“

³⁴Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.

³⁵Bet kad viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja.

³⁶Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot.

³⁷Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.

³⁸Tad viņš sauca: „Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“

³⁹Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: „Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!“

⁴⁰Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, viņš tam jautāja:

⁴¹„Ko tu gribi, lai es tev daru?“ Tas atbildēja: „Kungs, ka es varu redzēt.“

⁴²Tad Jēzus viņam sacīja Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.“

⁴³Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdz, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.