Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 19 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 19 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 19

¹Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.

²Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.

³Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.

⁴Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo viņam tur bija jāiet garām.

⁵Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: „Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā.“

⁶Un tas steigšus nokāpa zemē un viņu uzņēma pie sevis ar prieku.

⁷To redzot, visi kurnēja un sacīja: „Pie grēcīga cilvēka viņš ir apmeties!“

⁸Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: „Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.“

⁹Jēzus sacīja viņam: „Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka ari šis ir Ābrahāma dēls.

¹⁰Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.“

¹¹Viņiem klausoties, tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzalemes esot, domāja, ka tūliņ vajaga parādīties Dieva valstībai.

¹²Viņš teica: „Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās.

¹³Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit podus un sacīja tiem: Pelnaities ar to, tiekāms es pārnākšu.

¹⁴Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: Mēs negribam, ka šis pār mums valda.

¹⁵Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kubiem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis.

¹⁶Tad ieradās pirmais un sacīja: Kungs, tavs pods ir piepelnījis desmit podus.

¹⁷Tad viņš tam teica: Labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām.

¹⁸Pēc tam nāca otrs un sacīja: Tavs pods, kungs, piepelnījis piecus podus.

¹⁹Ari šim viņš sacīja: Ari tevi es iecelšu pār piecām pilsētām.

²⁰Pēc tam trešais nāca un sacīja: Kungs, še ir tavs pods, es to biju nogla-bājis sviedrautā.

²¹Jo es baidījos no tevis tāpēc, ka tu esi bargs cilvēks un ņemi, ko tu neesi nolicis, kā ari plauji, ko neesi sējis.

²²Tad viņš sacīja: No tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas nem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis,

²³Kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas iestādē? Tad es, pārnācis, to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ.

²⁴Un uz klātesošiem viņš teica: Atņemiet tam viņa podu un dodiet tam, kam ir desmit podu.

²⁵Tad tie sacīja viņam: Kungs, viņam jau ir desmit podu.

²⁶Bet viņš atbildēja: Es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.

²⁷Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!“

²⁸Un to sacījis, viņš devās tālāk uz Jeruzālemi.

²⁹Kad nu viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad viņš sūtījadivus no saviem mācekļiem,

³⁰Tiem sacīdams: „Eita uz to miestu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kuju vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp.

³¹Un ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajaga.“

³²Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā viņš tiem bija sacījis.

³³Bet kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: „Kāpēc jūs to raisāt vaļā?“

³⁴Bet tie atbildēja: „Tam Kungam viņa vajaga.“

³⁵Un aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū.

³⁶Bet, viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu.

³⁷Bet, kad viņš tuvojās Ellas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnumdarbiem, kujrus tie bija redzējuši,

³⁸Un sauca: „Slavēts, kas nāk, mūsu ķēniņš, tā Kunga vārdā! Debesīs nu ir miers, un slava augstībā.“

³⁹Tad kādi no farizējiem, kas bija starp ļaudīm, viņam sacīja: „Mācītāj, apsauc savus mācekļus!“

⁴⁰Bet viņš atbildēja: „Es jums saku, ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.“

⁴¹Un pienācis tuvu, viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu

⁴²Un sacīja: „Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.

⁴³Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.

⁴⁴Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.“

⁴⁵Pēc tam viņš iegāja dievnamā un sāka izdzīt pārdevējus,

⁴⁶Sacīdams uz tiem: „Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.“

⁴⁷Viņs katru dienu mācīja templī. Bet augstie priestejri un rakstu mācītāji, ir tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā viņu nomaitāt,

⁴⁸Bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un klausīja viņu.