Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 20 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 20 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 20

¹Un notika kādā dienā, kad viņš dievnamā mācīja ļaudis, sludināja evaņģēliju, viņam piestājās augstie priestejri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem

²Un jautāja viņam: „Saki mums, ar kādām tiesībām tu to dari, jeb kas tevi uz to pilnvarojis?“

³Bet viņš tiem atteica: „Arī es jums vienu vārdu vaicāšu:

⁴Sakait man, —Jāņa kristība vai tā bija no debesim, vai no cilvēkiem?“

⁵Bet tie savā starpā sāka spriest: „Ja mēs teiksim: no debesim, viņš sācis: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?

⁶Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, visa tauta metis uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.“

⁷Un tie atbildēja: „Mēs nezinām, no kurienes.“

⁸Tad Jēzus viņiem sacija: „Tad ari es jums nesaku, kā pilnvarā es šis lietas daru.“

⁹Bet ļaudim viņš sāka stāstit šādu lidzibu: „Kāds cilvēks stādi ja viņa dārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzivot uz citurieni.

¹⁰Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtija savu kalpu, lai viņi tam dotu no vina dārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.

¹¹Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet ari šo viņi sita, apsmēja un sūtija atpakaļ tukšā.

¹²Vēl trešo viņš sūtija. Bet ari šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.

¹³Tad vina dārza īpašnieks sacija: Ko man darīt? es sūtīšu savu miļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.

¹⁴Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.

¹⁵Un viņi to izmeta ārā no vina dārza un nokāva. —Ko nu gan darīs viņiem vina dārza īpašnieks?

¹⁶Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīna dārzu izdos citiem.“ Klausītāji sacīja: „To tik ne.“

¹⁷Bet viņš tos uzlūkoja un sacīja: „Kā tad ir rakstīts: Akmens, kupu namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.

¹⁸Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdis, bet uz ko tas kritis, to tas sadragās.“

¹⁹Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka viņš lidzibu bija zimējis uz viņiem, no tā briža centās pielikt rokas pie viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.

²⁰Tad tie glūnēja uz viņu un sūtija izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā, un to varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.

²¹Tie griezās pie viņa ar šādu jautājumu: „Mācitāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.

²²Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot, jeb ne?“

²³Bet viņš noprata viņu viltību un sacija tiem:

²⁴„Parādait man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?“ Viņi atbildēja: „Ķeizara.“

²⁵Tad viņš tiem sacija: „Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“

²⁶Tā viņiem ņeizdevās to noķrte viņa vārdos tautas priekšā un, izbrīnī-jušies par viņa atbildi, tie apklusa.

²⁷Bet pienāca vēl kādi no saduķējiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie viņa,

²⁸Jautādami: „Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: Ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.

²⁹Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,

³⁰Tad viņa sievu apprecēja otrs.

³¹Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstā-dami bērnu.

³²Beidzot nomira ari sieva.

³³Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?“

³⁴Jēzus viņiem atbildēja: „Šini dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,

³⁵Bet kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.

³⁶Un ari mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.

³⁷Bet ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievu.

³⁸Tā tad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, 10 viņa priekšā visi ir dzīvi.“

³⁹Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: „Tu labi esi atbildējis, mācītāj!“

⁴⁰Un viņi vairs neko neuzdrošinājās viņam jautāt.

⁴¹Bet viņš tiem teica: „Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?

⁴²Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu kungu: sēdies pie manas labās rokas,

⁴³Tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.

⁴⁴Tā tad Dāvids viņu sauc par kungu; kā tad viņš var būt viņa dēls?“

⁴⁵Un visiem ļaudīm dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem:

⁴⁶„Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.

⁴⁷Viņi apēd atraitņu namus, uz ārieni plātīdamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!“