Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 7 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 7 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 7

¹Kad nu viņš visus savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad viņš iegāja Kapernaumā.

²Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu.

³Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos un viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt.

⁴Un pie Jēzus nogājuši, tie viņu mīli lūdza, sacīdami: „Viņš ir vērts, ka tu viņu paklausi,

⁵Jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.“

⁶Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie viņa un lika viņam sacīt: „Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāci zem mana jumta.

⁷Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.

⁸Jo ir es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un ja es kādam saku: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.“

⁹Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās, un, pagriezies uz ļaudīm, kas viņam gāja līdz, sacīja: „Es jums saku: tādu ticību es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.“

¹⁰Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu.

¹¹Un pēc tam viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja viņam līdz.

¹²Bet kad viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz.

¹³Un to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!“

¹⁴Un piegājis viņš aizkāra zārku, un nesēji apstājās, un viņš sacīja: „Jaunekli, es tev saku, celies augšā!“

¹⁵Un mironis cēlās sēdu un sāka rimāt, un viņš to atdeva viņa mātei.

¹⁶Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.“

¹⁷Un šī slava par viņu izpaudās pa visu Jūdu zemi un pa visu apkārtni.

¹⁸Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis.

¹⁹Un Jānis ataicināja divi no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie to jautātu: „Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“

²⁰Bet šie tūri, pie viņa nogājuši, sarija: „Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie tevis, lai mēs tevi jautātu: Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“

²¹Bet tanī brīdī viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem viņš dāvināja gaismu.

²²Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: „Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti;

²³Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.

²⁴Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka uz ļaudīm runāt par Jāni: „Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba?

²⁵Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos.

²⁶Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām, es jums saku, vairāk nekā pravieti.

²⁷Šis ir tas, par ko rakstīts: Redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu tavā priekšā.

²⁸Jo es jums saku: No visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.“

²⁹Un visi ļaudis, kas viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristibu.

³⁰Tikai farizēji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti.

³¹Kam es šis paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi?

³²Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: Mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši.

³³Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sarijāt: Viņam ir ļauns gars.

³⁴Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: Redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.

³⁵Taču gudrību attaisnojuši visi viņas bērni.“

³⁶Bet kāds no farizējiem viņu lūdza, lai viņš pie tā ēstu, un viņš, iegājis farizēja namā, apsēdās.

³⁷Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka viņš sēžot farizēja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu

³⁸Un stāvēja aiz viņa pie viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt viņa kājas ar savām asarām, un nožāvēja ar saviem galvas matiem un skūpstīja viņa kājas un tās svaidīja ar savu eļļu.

³⁹Bet farizējs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: „Ja šis būtu pravietis, tad viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas viņu aizkaŗ; jo tā ir grēciniece.“

⁴⁰Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: Sīmani, man tev kas jāsaka. Viņš atbildēja: „Mācītāj, saki.“

⁴¹Jēzus sacīja: „Kādam naudas aizde-vējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju, un otrs piecdesmit.

⁴²Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kufš no abiem to vairāk mīlēs?“

⁴³Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.“ Bet viņš tam sarija: „Tu pareizi esi spriedis.“

⁴⁴Un pagriezies pie sievas, viņš sacīja Sīmanim: „Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu man ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī savām asarām manas kājas slacījusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi.

⁴⁵Tu mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr es še esmu, nav mitējusies skūpstīt manas kājas.

⁴⁶Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi manas kājas.

⁴⁷Tādēļ es tev saku: viņas grēki, kufu bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet kam maz piedod, tas mīl maz.“

⁴⁸Un viņš tai sacīja: „Tev tavi grēki piedoti.“

⁴⁹Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: „Kas tas tāds, kas pat grēkus piedod.“

⁵⁰Bet viņš sacīja uz sievu: „Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.“