Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 8 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 8 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 8

¹Pēc tam gadījās, ka viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie viņa,

²Kā arī dažas sievietes, kuļras viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari,

³Un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma viņam gādāja uzturu.

⁴Bet kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie viņa sanāca, tad viņš runāja līdzībā:

⁵„Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā un to samina, un putni gaisā to apēda.

⁶Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.

⁷Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca.

⁸Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.“ To sacījis, viņš sauca: „Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!“

⁹Bet viņa mācekļi viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot?

¹⁰Bet viņš sacīja: „Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

¹¹Bet šī ir tā līdzība: Sēkla ir Dieva vārds.

¹²Bet kas ceļmalā, ir tic, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop izglābti.

¹³Bet kas uz akmens, ir tic, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu bridi tic tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpias.

¹⁴Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tic, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.

¹⁵Bet kas labā zemē, ir tic, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.

¹⁶Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu.

¹⁷Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā.

¹⁸Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un kam nav, tam atņems ari to, ko tas tur par savu.“

¹⁹Bet viņa māte un brāļi atnāca pie viņa un nevarēja viņam klāt tikt ļaužu dēļ.

²⁰Un viņam deva ziņu un sacīja: „Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi redzēt.“

²¹Bet viņš atbildēdams tiem sarija: „Mana māte un mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.“

²²Un gadījās kādā dienā, ka viņš ar saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sarija: „Eima pāri uz otru ezera malu.“ Un tie nocēlās no malas.

²³Bet tiem braucot, viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās.

²⁴Un pie viņa piegājuši, tie viņu modināja, sacīdami: „Kungs Kungs, mēs grimstam!“ Bet viņs pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi.

²⁵Bet viņš tiem sacīja: „Kur ir jūsu ticība?“ Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: „Kas tas tāds, ka viņš ari vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie viņam paklausa?“

²⁶Un tie pārcēlās uz Geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī.

²⁷Kad viņš izkāpa malā, viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs.

²⁸Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: „Ko tu gribi no manis, Jēzu, tu Visaugstākā Dieva Dēls? Es tevi lūdzu nemoki mani.“

²⁹Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.

³⁰Tad Jēzus viņam jautāja: „Kā tevi sauc?“ Viņš sacīja: „Leģions.“ Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.

³¹Tie viņu lūdza, lai viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī.

³²Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās—un viņš tiem to atļāva.

³³Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.

³⁴Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos.

³⁵Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās.

³⁶Un ari tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts.

³⁷Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ.

³⁸Bet vīrs, no kufa ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams:

³⁹„Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.“ Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.

⁴⁰Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis viņu saņēma, jo visi viņu gaidīja.

⁴¹Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un nokritis Jēzum pie kājām, viņš to lūdza nākt viņa namā,

⁴²Jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap to.

⁴³Un kāda sieva, kas kopš divpadsmit gadiem sirga ar asiņošanu un kufu neviens nebija varējis dziedināt,

⁴⁴Piegājusi no muguras, aizkāra viņa drēbju vīli, un tūdaļ asinstecēšana nostājās.

⁴⁵Bet Jēzus jautāja: „Kas mani ir aizkāris?“ Un kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: „Meistar, ļaudis tev laužas virsū un tevi spiež.“

⁴⁶Bet Jēzus sacīja: „Mani kāds ir aizkāris, jo es jūtu, ka spēks no manis ir izgājis.“

⁴⁷Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija viņu aizkārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela.

⁴⁸Bet viņš tai sacīja: „Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!“

⁴⁹Un viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: „Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini mācītāju.“

⁵⁰Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: „Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta.“

⁵¹Un namā iegājis, viņš nevienam neatļāva iet līdz, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti.

⁵²Un visi to apraudāja un nožēloja; bet viņš sacīja „Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ.“

⁵³Tad tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi,

⁵⁴Bet viņs satvēra viņas roku un sauca: „Meitiņ, celies augšā!“

⁵⁵Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un viņš pavēlēja tai dot ēst.

⁵⁶Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.