Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 9 Bible Online

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 9 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

LŪKAS EVAŅG̒ELIJS 9

¹Sasaucis savus divpadsmit mācekļus, viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas.

²Un viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt,

³Tiem sacīdams: „Neņemiet neko līdz uz ceļu, ne zizli, ne ceļa somu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!

⁴Un kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.

⁵Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.“

⁶Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami vistu prieka vēsti un dziedinādami.

⁷Bet tetrarchs Hērods par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,

⁸Bet citi, ka Elija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.

⁹Un Hērods sacīja: „Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kupu es dzirdu tādas lietas?“ Un viņš meklēja izdevību viņu redzēt.

¹⁰Apustuļi, pārnākuši, izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un viņš tos ņēma pie sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu vārdā Betsaidu.

¹¹Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja viņam, un viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.

¹²Bet diena sāka iet uz beigām, un tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja viņam: „Atlaid ļaudis, lai tie izklīstu pa apkārtējiem ciemiem un mājām, uzmeklētu naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tukšā vietā.“

¹³Bet viņš tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Bet tie sacīja: „Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?“

¹⁴Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš teica saviem mācekļiem: „Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.“

¹⁵Un tie tā darīja un visus apsēdināja.

¹⁶Bet viņš, paņēmis tās piecas maizes un divi zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.

¹⁷Un viņi ēda, un visi paēda; un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpadsmit grozus.

¹⁸Un gadījās, ka viņš viens pats lūdza Dievu, un mācekļi pie viņa piegāja, un viņš tiem vaicāja: „Ko ļaudis saka mani esam?“

¹⁹Tie atbildēja, sacīdami: —„Jāni Kristītāju, bet citi: Eliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies.“

²⁰Bet viņš tiem sacīja: „Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?“ Tad Pēteris atbildēja: „Tu esi Dieva Kristus.“

²¹Bet viņš stingri noliedza kādam to teikt,

²²Sacīdams: „Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecajie, augstie priesteri un rakstu mācītāji un viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš celsies augšām.“

²³Un viņš sacīja uz visiem: „Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ.

²⁴Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.

²⁵Jo ko tas cilvēkam lidz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?

²⁶Jo, kas kaunas manis un mana vārda dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava tēva un svēto eņģeļu godibā.

²⁷Bet tiešām, es jums saku, ir kādi starp tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, tiekāms tie nebūs redzējuši Dieva valstību.“

²⁸Atgadījās kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka viņš ņēma pie sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalnu Dievu lūgt.

²⁹Un viņam lūdzot, viņa seja dabūja citu izskatu, un viņa drēbes kļuva spoži baltas.

³⁰Un, lūk, divi vīri sarunājās ar viņu, tie bija Mozus un Elija.

³¹Tie parādījās debess spožumā un runāja par viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē.

³²Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja viņa spožumu un divi vīrus pie viņa stāvam.

³³Kad nu tie taisījas atstāt viņu, tad Pēteris sarija uz Jēzu: „Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam,“ —un viņš nezināja, ko viņš runāja.

³⁴Un viņam vēl tā runājot, parādījās padebesis un viņus apēnoja. Bet viņi bijās, kad padebesis viņus apklāja.

³⁵Un no padebeša nāca balss, sacīdama: „Šis ir mans Dēls, mans izredzētais, to klausait!“

³⁶Un kad balss atskanēja, tad Jēzus bija viens pats. Bet viņi klusēja un tanīs dienās nesacīja nevienam nekā par to, ko bija redzējuši.

³⁷Un notika otrā dienā, viņiem no kalna noejot, nāca viņam pretā liels ļaužu pulks.

³⁸Un redzi, kāds vīrs no ļaužu vidus sauca, sacīdams: „Mācītāj, es tevi lūdzu apskati manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais bērns,

³⁹Reizēm gars to satver, un viņš piepeši sāk kliegt, un tas viņu krata līdz putām un tikai grūti no tā šķiras, to galīgi novārdzinādams.

⁴⁰Es esmu tavus mācekļus lūdzis, lai tie to izdzītu, bet tie to nevarēja.“

⁴¹Un Jēzus atbildēja un sacīja: „Ak, tu neticīgā un sagrozītā cilts, cik ilgi es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu? Vedi šurp savu dēlu!“

⁴²Viņam vēl nākot, ļaunais gars to sāka raustīt un kratīt; bet Jēzus apsauca nešķīsto garu un dziedināja zēnu un atdeva to viņa tēvam.

⁴³Un visi iztrūkās par Dieva varenību. Bet, visiem vēl brīnoties par visu to, ko viņš darīja, viņš sacīja uz saviem mācekļiem:

⁴⁴Ievērojiet labi šos vārdus: „Cilvēka Dēlam jātop nodotam cilvēku rokās.“

⁴⁵Bet viņi nesaprata šos vārdus, tie viņiem bija apslēpti, un viņiem tos nebija saprast, un viņi baidījās viņu jautāt par šo vārdu nozīmi. —

⁴⁶Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem esat pats lielākais.

⁴⁷Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to sev blakus

⁴⁸Un sacīja: „Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels.“

⁴⁹Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: „Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku tavā vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums.“

⁵⁰Bet Jēzus viņam atbildēja: „Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums.“

⁵¹Un kad nu laiks bija pienācis, ka viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi.

⁵²Un viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai tam apgādātu vietu, kur nomesties.

⁵³Un tie viņu neuzņēma tāpēc, ka viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.

⁵⁴Kad viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sarija: „Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.“

⁵⁵Bet viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?

⁵⁶Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.“ Un tie gāja uz citu ciemu.

⁵⁷Un tiem aizejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: „Es tev iešu līdz, lai kurp tu ietu.“

⁵⁸Bet Jēzus uz viņu sacīja: „Lapsām ir alas un putniem apakš debess—ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.“

⁵⁹Un uz kādu citu viņš sacīja: „Nāc man līdz!“ Bet tas sacīja: „Atļauj man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.“

⁶⁰Bet Jēzus uz to sacīja: „Ļauj miroņiem aprakt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!“

⁶¹Un atkal kāds cits teica: „Kungs, es tev iešu līdz, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.“

⁶²Bet Jēzus uz to sacīja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.“