Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 11 Bible Online

JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 11 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

JĀŅA EVAŅG̒ELIJS 11

¹Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.

²Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.

³Tad abas māsas sūtīja viņam ziņu: „Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims.“

⁴Jēzus, to dzirdējis, sacīja: „Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.“

⁵Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru.

⁶Saņēmis ziņu, ka viņš ir slims, viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur viņš atradās.

⁷Un tikai pēc tam viņš saka mācekļiem: „Iesim atkal uz Jūdeju!“

⁸Mācekļi viņam saka: „Rabi, nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal jau dodies turp?“

⁹Jēzus atbildēja: „Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.

¹⁰Bet ja kāds staigā naktī, tas pie-dauzās, jo viņam nav gaismas.“

¹¹To viņš teica un pēc tam saka viņiem: „Mūsu draugs Lācars ir aiz-midzis, bet es eimu viņu modināt.“

¹²Mācekļi viņam sacīja: „Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.“

¹³Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu.

¹⁴Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: „Lācars nomiris;

¹⁵Un es priecājos jūsu dēļ, ka es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!“

¹⁶Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: „Iesim ari mēs, lai kopā ar viņu mirtu!“

¹⁷Kad Jēzus tur nonāca, viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.

¹⁸Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.

¹⁹Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai iepriecinātu viņas par viņu brāli.

²⁰Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.

²¹Tad Marta sacīja Jēzum: „Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!

²²Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos.“

²³Jēzus viņai saka: „Tavs brālis celsies augšām!“

²⁴Marta saka viņam: „Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.“

²⁵Jēzus viņai sacīja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,

²⁶Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs ne mūžam! Vai tu to tici?“

²⁷Viņa saka: „Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls, kam jānāk pasaulē.“

²⁸Un to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslēpšus sacīdama: „Mācītājs atnācis un tevi sauc.“

²⁹Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie viņa.

³⁰Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi.

³¹Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.

³²Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja viņam: „Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.“

³³Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma

³⁴Un sacīja: „Kur jūs viņu esat likuši?“ Tie viņam saka: „Kungs, nāc un redzi!“

³⁵Jēzus raudāja.

³⁶Tad jūdi sacīja: „Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!“

³⁷Bet daži viņu starpā sacīja: „Vai viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja ari darīt, lai šis nenomirtu?“

³⁸Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.

³⁹Jēzus saka: „Noņemiet akmeni!“ Marta, mirēja māsa, saka viņam: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.“

⁴⁰Jēzus viņai saka: „Vai es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?“

⁴¹Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: „Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi paklausījis!

⁴²Es jau zināju, ka tu katrā laikā mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka tu mani esi sūtījis.“

⁴³Un to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!“

⁴⁴Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.“

⁴⁵Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko viņš bija darījis, sāka viņam ticēt.

⁴⁶Bet daži no tiem aizgāja pie farizējiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.

⁴⁷Tad augstie priesteji un farizēji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: „Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.

⁴⁸Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.“

⁴⁹Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: „Jūs neko nesaprotat

⁵⁰Un neapsverat, ka mums ir labāki, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.“

⁵¹Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pareģoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā,

⁵²Un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.

⁵³No tās dienas tie nosprieda viņu nokaut.

⁵⁴Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraimu, un tur palika kopā ar mācekļiem.

⁵⁵Bet jūdu Lieldienas bija tuvu, un daudzi no laukiem jau priekš Lieldienām devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.

⁵⁶Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, templī stāvēdami: „Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?“

⁵⁷Bet augstie priesteri un farizēji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur viņš ir, viņš jāuzrāda, lai tie viņu varētu apcietināt.