Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA APUSTUĻU DARBI 20 Bible Online

APUSTUĻU DARBI 20 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

APUSTUĻU DARBI 20

¹Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījas un devās ceļā uz Maķedoniju.

²Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācīga tiem runājis, viņš nonāca Grieķija.

³Tur palicis trīs mēnešus, viņš gribēja pārcelties uz Siriju, bet, tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju.

⁴Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarchs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tichiks un Trofims.

⁵Tie, papriekšu izgājuši, gaidīja mūs Troadā.

⁶Mēs aizbraucām pēc Neraudzētās maizes dienām no Filipiem un nonācām piecās dienās pie viņiem Troadā, kur mēs palikām septiņas dienas.

⁷Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākošajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.

⁸Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas luktujn.

⁹Bet kāds jauneklis, vārdā Eutichs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs.

¹⁰Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: „Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā.“

¹¹Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku, līdz rīta ausmai runājis, viņš aizgāja.

¹²Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās.

¹³Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām.

¹⁴Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu.

¹⁵No turienes aizbraukuši, mēs nākošajā dienā nonācām pret Chiju, otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākošajā dienā nonācām Mīlētā.

¹⁶Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasaras svētku dienā nokļūt Jeruzālemē.

¹⁷No Milētas viņš sūtija uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.

¹⁸Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacija: „Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums,

¹⁹Kalpodams tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības.

²⁰Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām,

²¹Apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

²²Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks,

²³Tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.

²⁴Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.

²⁵Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kupu vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.

²⁶Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.

²⁷Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.

²⁸Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu.

²⁹Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.

³⁰No jūsu pašu vidus celsies viri, ačgārnības runādami, lai aizrautu māce-kļus sev līdz.

³¹Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

³²Un tagad es jūs uzticu tam Kun-gam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.

³³Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis.

³⁴Jūs paši zināt, ka šis manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.

³⁵Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo viņš pats sacījis: „Svētīgāki ir dot nekā ņemt.“

³⁶Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu.

³⁷Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja,

³⁸Visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.