Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA APUSTUĻU DARBI 21 Bible Online

APUSTUĻU DARBI 21 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

APUSTUĻU DARBI 21

¹Kad bijām no tiem šķīrušies un atstājuši krastu, mēs, taisnā ceļā brauk-dami, nonācām Kosā, nākošajā dienā Rodā, un no turienes Patarā;

²Un, atraduši kuģi, kas devās uz Foinikiju, mēs iekāpām un aizbraucām.

³Redzējuši Kipru un to atstājuši pa kreisi, mēs braucām uz Siriju un izkāpām malā Tirā, jo tur kuģim bija jāizkrauj krava.

⁴Uzmeklējuši mācekļus, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur Garu sacīja, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.

⁵Savu laiku tur pavadījuši, mēs devāmies ceļā, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja vēl ārpus pilsētas, un, nometušies ceļos krastmalā, mēs lūdzām Dievu.

⁶Un, cits no cita atvadījušies, iekāpām kuģī, bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām.

⁷Pabeiguši jūras braucienu, mēs no Tiras nonācām Ptolemaidā un, apsveikuši brāļus, pie tiem palikām vienu dienu.

⁸Nākošajā dienā mēs devāmies ceļā un nonācām Cezarejā, un iegājuši evanģelista Filipa namā, kas bija viens no izvēlētajiem septiņiem, mēs palikām pie viņa.

⁹Viņam bija četras meitas, jaunavas, kurām bija praviešu dāvanas.

¹⁰Kad mēs vairāk dienu tur bijām palikuši, no Jūdejas atnāca kāds pravietis, vārdā Agabs,

¹¹Ieradās pie mums un, paņēmis Pāvila jostu, saistīja pats sev kājas un rokas, sacīdams: „Tā saka Svētais Gars: Tāpat jūdi saistīs Jeruzālemē vīru, kam šī josta pieder, un nodos pagānu rokās.“

¹²Kad mēs to dzirdējām, mēs un šejienes iedzīvotāji lūdzām, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.

¹³Bet Pāvils atbildēja: „Ko jūs darāt, kam jūs raudat un laužat manu sirdi? Es esmu gatavs par Kunga Jēzus vārdu Jeruzālemē nevien uzņemties saites, bet ari mirt.“

¹⁴Kad viņš neļāvās pierunāties, mēs apklusām, sacīdami: „Tā Kunga prāts lai notiek.“

¹⁵Pēc šīm dienām mēs, sagatavojušies ceļam, gājām uz Jeruzālemi;

¹⁶Arī daži māceķli no Cezarejas nāca mums lidz un noveda mūs mājas vietā pie kiprieša Mnasona, kāda veca mācekļa.

¹⁷Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma.

¹⁸Nākošajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji ari bija klāt.

¹⁹Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis.

²⁰To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: „Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji;

²¹Bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām.

²²Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.

²³Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies.

²⁴Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka ari tu pats dzīvo pēc bauslības.

²⁵Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības.“

²⁶Tad Pāvils, šos vīrus pie sevis ņēmis un nākošajā dienā ar tiem šķīstījies, iegāja svētnīcā un paziņoja, ka viņi turpinās šķīstīšanās laiku, līdz kamēr par ikvienu no viņiem būs atnests upuris.

²⁷Kad septiņas dienas gandrīz jau bija galā, Āzijas jūdi, redzēdami viņu svētnīcā, sakūdīja visus ļaudis un sagrāba viņu,

²⁸Saukdami: „Israēlieši, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš ievedis grieķus svētnīcā un sagānījis šo svēto vietu.“

²⁹Jo viņi iepriekš bija redzējuši efezieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils to ievedis svētnīcā.

³⁰Tad visu pilsētu pārņēma uztraukums, saskrēja ļaudis un, sagrābuši Pāvilu, vilka to no svētnīcas ārā; un tūdaļ durvis tika aizslēgtas.

³¹Kad tie dzīrās viņu nonāvēt, rotas komandierim pienāca ziņa, ka visa Jeruzāleme esot nemiera pārņemta.

³²Paņēmis kareivjus un virsniekus, viņš tūdaļ steidzās pie tiem lejā; bet šie, ieraudzījuši komandieri un kareivjus, mitējās Pāvilu sist.

³³Komandieris piegāja klāt, saņēma viņu, pavēlēja ar divi važām saistīt un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis.

³⁴Bet pūlī citi sauca šo, citi to; tā kā viņš troksnī nekā noteiktu nevarēja uzzināt, viņš pavēlēja Pāvilu aizvest karaspēka mītnē.

³⁵Bet, nonākot uz kāpnēm, kareivjiem vajadzēja viņu nešūs nest ļaužu uzmākšanās dēļ,

³⁶Jo ļaužu pulks sekoja saukdams: „Nost viņu!“

³⁷Pirms Pāvilu ieveda karaspēka mitnē, viņš komandierim jautāja: „Vai man ir atļauts tev ko teikt?“ Tas atbildēja: „Vai tu proti grieķiski?

³⁸Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesi četrus tūkstošus sikariešu?“

³⁹Bet Pāvils sacija: „Es esmu jūds, tarsietis, ievērojamās Kilikijas pilsētas pilsonis; es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz ļaudīm.“

⁴⁰Viņa atļauju dabūjis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku; kad visi bija apklusuši, viņš tos ebrēju valodā uzrunāja.