Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA APUSTUĻU DARBI 22 Bible Online

APUSTUĻU DARBI 22 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

APUSTUĻU DARBI 22

¹„Brāļi un tēvi, uzklausait tagad, ko es jums, sevi aizstāvēdams, teikšu!“

²Kad tie dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebrēju valodā, tie kļuva vēl klusāki. Un viņš turpināja:

³„Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs Dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs visi vēl šodien esat;

⁴Šo ticību esmu vajājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes,

⁵Kā to man var apliecināt augstais priesteris un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brāļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzālemi sodit.

⁶Bet, kad es biju ceļā un tuvojos Damaskai, ap pusdienas laiku mani piepeši apspīdēja spilgta gaisma no debesīm,

⁷Es nokritu pie zemes un dzirdēju balsi man sakām: Saul, Saul, ko tu mani vajā?

⁸Bet es atbildēju: Kas tu esi, Kungs? Viņš uz mani sacija: Es esmu Jēzus Nacarietis, ko tu vajā.

⁹Mani pavadoņi gan redzēja gaismu, bet balsi, kas ar mani runāja, nedzirdeja.

¹⁰Tad es jautāju: Ko lai es daru, Kungs? Bet tas Kungs man sacīja: Celies augšā un ej uz Damasku, tur tev pateiks visu, kas tev jādara.

¹¹Tā kā es, spožās gaismas apžilbināts, nevarēju redzēt, ceļa biedri mani veda aiz rokas, un tā es nonācu Damaskā.

¹²Ananija, kāds dievbijīgs vīrs, kas dzīvoja pēc bauslības un par ko visi jūdi, kas tur dzīvoja, labu vien liecināja,

¹³Atnāca pie manis, nostājās un man sacīja: Brāli Saul, raugies uz augšu! Un tanī pašā brīdi es varēju viņu redzēt,

¹⁴Bet viņš sacīja: Mūsu tēvu Dievs tevi izredzējis, lai tu atzītu viņa prātu, redzētu Taisno un dzirdētu balsi no viņa mutes,

¹⁵Lai tu kļūtu viņa liecinieks, kas visu ļaužu priekšā liecinātu, ka to esi redzējis un dzirdējis.

¹⁶Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams viņa vārdu!

¹⁷Atgriezies Jeruzālemē, es, svētnīcā Dievu lūdzot, tiku garā aizrauts

¹⁸Un redzēju viņu. Viņš man teica: Steidzies ātri prom no Jeruzalemes, jo viņi nepieņems liecību par mani!

¹⁹Es sacīju: Kungs, viņi zina, ka es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz tevi.

²⁰Un kad tava liecinieka Stefana asinis tika izlietas, arī es pats tur stāvēju klāt, tas man bija pa prātam, un es sargāju drēbes tiem, kas viņu nonāvēja.

²¹Tad viņš man sacīja: Dodies ceļā, jo es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs!“

²²Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: „Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!“

²³Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā,

²⁴Komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza.

²⁵Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacija virsniekam, kas stāvēja klāt: „Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?“

²⁶To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: „Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis.“

²⁷Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: „Saki man, vai tu esi romietis?“ Un viņš atbildēja: jā.

²⁸Bet komandieris turpināja: „Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības.“ Pāvils sacīja: „Bet es tāds jau esmu piedzimis.“

²⁹Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt.

³⁰Nākošajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.