Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA APUSTUĻU DARBI 27 Bible Online

APUSTUĻU DARBI 27 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

APUSTUĻU DARBI 27

¹Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijam.

²Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarchs, maķedonietis no Tesalonikas, bija ar mums.

³Nākošajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt.

⁴No turienes aizbraukuši, mēs braucām Ķipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī.

⁵Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfiliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā.

⁶Tur virsnieks atrada aleksandriešu kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt.

⁷Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni.

⁸Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta.

⁹Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja,

¹⁰Sacīdams: „Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud nevien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.“

¹¹Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem.

¹²Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinikā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem.

¹³Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu.

¹⁴Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu Ziemeļrīteni.

¹⁵Tā kā kuģi aizrāva līdz, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs pade-vāmies un tikām nesti.

¹⁶Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu.

¹⁷To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem.

¹⁸Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākošajā dienā viņi izmeta daļu kravas.

¹⁹Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus.

²⁰Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes, un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties.

²¹Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: „Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām.

²²Tagad es jums saku: Nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis.

²³Jo šinī nakti man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju,

²⁴Sacīdams: Nebīsties, Pāvil! tev jāstājas ķeizara priekšā, un, redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.“

²⁵Tāpēc nezaudējiet drosmi, viri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts.

²⁶Mūs izmetīs kādā salā.“

²⁷Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei.

²⁸Izmetuši lodi, viņi izmērīja div-desmit asis, un mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis.

²⁹Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam.

³⁰Bet kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus,

³¹Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: „Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.“

³²Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist.

³³Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: „Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši.

³⁴Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.“

³⁵To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.

³⁶Visi, iedrošināti, ari sāka ēst.

³⁷Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles.

³⁸Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā.

³⁹Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi.

⁴⁰Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši aiļru saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu.

⁴¹Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja.

⁴²Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu.

⁴³Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi,

⁴⁴Bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.