Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA APUSTUĻU DARBI 7 Bible Online

APUSTUĻU DARBI 7 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

APUSTUĻU DARBI 7

¹Augstais priesteris jautāja: „Vai tas tā ir?“

²Bet viņš atbildēja: „Brāļi un tēvi, klausaities. Dievs savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Chāranā,

³Un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu.

⁴Tad viņš, aizgājis no chaldiešu zemes, apmetās Chāranā; un vēlāk, kad viņa tēvs bija miris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojat,

⁵Un nedeva viņam tur nekādu mantojuma tiesu, pat ne pēdas platumā, un tomēr solīja to dot par īpašumu viņam un viņa pēcnācējiem, kad viņam bērnu vēl nebija.

⁶Bet Dievs tā runāja: Tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un vārdzinās četri simti gadu;

⁷Bet to tautu, kam viņi vergos, es sodīšu, sacīja Dievs, un pēc tam tie aizies un kalpos man šinī vietā.

⁸Un viņš tam deva apgraizīšanas derību; tad Ābrahāms dzemdināja īzāku un to apgraizīja astotajā dienā, un īzāks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus.

⁹Ciltstēvi apskauda Jāzepu un pārdeva to uz Ēģipti; bet Dievs bija ar viņu

¹⁰Un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku.

¹¹Bet nāca bads un lielas bēdas pār visu Ēģipti un Kānaānu, un mūsu tēvi neatrada pārtikas.

¹²Jēkabs dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, izsūtīja mūsu tēvus pirmoreiz.

¹³Bet otrreiz Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un Jāzepa radi faraonam kļuva zināmi.

¹⁴Tad Jāzeps lika ataicināt savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles.

¹⁵Jēkabs aizgāja uz Ēģipti, viņš un mūsu tēvi nomira,

¹⁶Un tika pārvesti uz Sichemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, sudrabā maksādams, bija nopircis no Emmora bērniem Sichemā.

¹⁷Bet kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahāmam bija devis, tad tauta Ēģiptē auga un vairojās,

¹⁸Tiekāms Ēģiptē sāka valdīt cits ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja.

¹⁹Tas mūsu tautu pievīla un mūsu tēviem darīja ļaunu, tā ka viņiem savi zīdaiņi bija jāizliek, lai tie nepaliktu dzīvi.

²⁰Tanī laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams; un trīs mēnešus viņš auga sava tēva namā;

²¹Un kad tas bija izlikts, faraona meita to pieņēma un audzināja sev pašai par dēlu.

²²Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrī-bās, viņš bija varens vārdos un darbos.

²³Kad viņš bija četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.

²⁴Un redzēdams kādu netaisni ciešam, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, nosizdams ēģiptieti.

²⁵Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj; bet viņi to nesaprata.

²⁶Nākošajā dienā viņš pie tiem pienāca, kad tie ķildojās, un tos skubināja uz mieru, sacīgams: Vīri, jūs esat brāļi kāpēc jūs viens otram darāt pāri?

²⁷Bet tas, kas savam tuvākam darīja pāri, viņu atgrūda, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi?

²⁸Vai tu mani arī gribi nonāvēt, tāpat kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti?

²⁹Šo vārdu dēļ Mozus bēga un piemita Midiana zemē, tur viņš dzem-dināja divi dēlus.

³⁰Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā.

³¹To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību; un kad viņš piegāja to aplūkot, tā Kunga balss atskanēja:

³²Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābra-hāma, īzāka un Jēkaba Dievs. Mozus izbijās un neuzdrošinājās to uzlūkot.

³³Bet tas Kungs viņam sacīja: Noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!

³⁴Es tiešām esmu redzējis savu ļaužu grūtības Ēģiptē, es esmu dzirdējis viņu nopūtas un nolaidies, lai tos glābtu; tagad nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti.

³⁵Šo Mozu, ko tie aizliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis par valdnieku un soģi, Dievs ir sūtījis kā vadom un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam bija parādījies ērkšķu krūmā.

³⁶Tas viņus izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē, Sarkanajā jūpa un tuksnesī četrdesmit gadus.

³⁷Šis ir tas Mozus, kas Israēla bērniem sacījis: Dievs jums no jūsu brāļu vidus cels pravieti, tāpat kā mani.

³⁸Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums.

³⁹Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atstūma un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,

⁴⁰Sacīdami Aronam: Darini mums dievus, lai tie mūs vada; jo mēs nezinām, kas noticis šim Mozum, kurš mūs izveda no Ēģiptes.

⁴¹Un viņi darināja tanīs dienās teļu, nesa elkam upupus un priecājās par savu roku darbu.

⁴²Bet Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: Vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesi man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus?

⁴³Jūs esat nesuši Molocha telti un sava dieva Romfana zvaigzni, attēlus, ko jūs esat darinājuši, lai viņus pielūgtu; un es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.

⁴⁴Mūsu tēviem bija tuksnesī liecības telts, kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, lai viņš to celtu pēc redzētā parauga.

⁴⁵To pārņēmuši, mūsu tēvi ar Jozuu ari ienesa to pagānu zemē, ko Dievs izdzina mūsu tēvu acu priekšā līdz Dāvida dienām;

⁴⁶Tas iemantoja Dieva žēlastību un lūdza, kaut viņš atļautu viņam gādāt svētnīcu Jēkaba Dievam.

⁴⁷Salamans uzcēla viņam namu.

⁴⁸Bet Visaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka:

⁴⁹Debess ir mans goda krēsls, un zeme manu kāju pamesls; kādu namu jūs man uztaisīsit, saka tas Kungs, vai kur ir mana dusas vieta?

⁵⁰Vai mana roka nav to visu darinājusi?

⁵¹Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā ari jūs.

⁵²Kupu no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājusi Taisnā nākšanu, kūja nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši,

⁵³Jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.“

⁵⁴Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to.

⁵⁵Bet viņš, Svēta Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas

⁵⁶Un sacīja: „Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.“

⁵⁷Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka

⁵⁸Un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kam vārdā bija Sauls.

⁵⁹Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: „Kungs Jēzu, pieņem manu garu.“

⁶⁰Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: „Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!“ To sacījis, viņš aizmiga.