Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA APUSTUĻU DARBI 9 Bible Online

APUSTUĻU DARBI 9 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

APUSTUĻU DARBI 9

¹Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera

²Un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības piekritējus, vīriešus vai sievietes, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.

³Bet viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,

⁴Un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: „Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?“

⁵Viņš jautāja: „Kas tu esi, Kungs?“ Bet viņš atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā;

⁶Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.“

⁷Bet viņa ceļa biedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.

⁸Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.

⁹Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.

¹⁰Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: „Ananija!“ Viņš atbildēja: „Še es esmu Kungs!“

¹¹Tas Kungs viņam sacīja: „Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauļu; viņš lūdz Dievu

¹²Un parādībā ir redzējis vīru vārdā Ananiju ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal ķlūtu redzīgs.“

¹³Bet Ananija atbildēja: „Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis taviem svētajiem Jeruzālemē;

¹⁴Un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc tavu vārdu.“

¹⁵Bet tas Kungs viņam sacīja: „Ej, jo viņš man ir izredzēts ierocis nest manu vārdu pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.

¹⁶Jo es viņam rādīšu, cik daudz viņam mana vārda dēļ jācieš.“

¹⁷Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: „Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parā-dījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svēta Gara.“

¹⁸Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.

¹⁹Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Da-maskā

²⁰Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva dēls.

²¹Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: „Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauca šo vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?“

²²Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.

²³Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt.

²⁴Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu;

²⁵Bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē.

²⁶Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās neticēdami, ka viņš ir māceklis.

²⁷Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis to Kungu un ka tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus vārdā.

²⁸Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams tā Kunga vārdā.

²⁹Viņš runāja ari un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt.

³⁰Brāp, to manīdami, viņu aizveda uz Cezareju un aizsūtīja uz Tarsu.

³¹Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.

³²Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.

³³Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts.

³⁴Pēteris viņam sacīja: „Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!“ Un viņš tūdaļ cēlās.

³⁵Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie tā Kunga.

³⁶Jopē[1] bija kāda mācekle, vārdā Tabita, kas tulkojumā nozīmē Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja.

³⁷Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā.

³⁸Bet tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris turēšot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem.

³⁹Pēteris cēlās un gāja tiem līdz; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi.

⁴⁰Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sarija: „Tabita, celies augšā!“ Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus.

⁴¹Viņš tai sniedza roku un to piecēla; un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā.

⁴²Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja tam Kungam.

⁴³Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.