Read LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA PĀVILAVĒSTULĒ ROMIEŠIEM 9 Bible Online

PĀVILAVĒSTULĒ ROMIEŠIEM 9 - LATVIJAS BĪBELES BIEDRĪBA bible

PĀVILAVĒSTULĒ ROMIEŠIEM 9

¹Es runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to aplie-cina Svētajā Garā:

²Man ir lielas skumjas un nepārtrauktas sāpes sirdī.

³Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas laicīgajā ziņā ir mani cilts brāļi,

⁴Israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, dievkalpojumi, apsolījumi, tēvi,

⁵No kuj-iem arī Kristus cēlies pēc miesas, —lai visos mūžos slavēts Dievs, kas ir augstāks par visiem! Amen.

⁶Tomēr nav sacīts, ka Dieva vārds ar to būtu zaudējis spēku. Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši.

⁷Ne arī tāpēc, ka tie ir cēlušies no Ābrahama, visi ir viņa bērni. Nē! „Pēc Izāka tava cilts tiks noteikta.“

⁸Tas jāsaprot tā: nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par viņa cilti.

⁹Jo tie ir apsolījuma vārdi: „Ap šo pašu laiku es nākšu—tad Sārai būs dēls.“

¹⁰Bet tas nav vienīgais piemērs; arī Rebeka, kad tā bija gpūta no sava vīra Izāka, mūsu ciltstēva, —

¹¹Vēl pirms viņas bērni bija pie-dzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu,

¹²Tā saņēma šādu apsolījumu: „Vecākais būs jaunākā kalps,“ Jeb, kā ir rakstīts:

¹³„Jēkabu es mīlēju un Ezavu es ienīdu,“ lai tādā kārtā paliktu spēkā Dieva izvēle un lēmums, ne cilvēku nopelni, bet aicinājums.

¹⁴Kas no sacītā izriet? Vai Dieva ticība ir netaisna? Nepavisam ne!

¹⁵Uz Mozu viņš saka: „Es žēloju, ko es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kūpi gribu.“

¹⁶Tā tad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlas-tības.

¹⁷Tā raksti saka uz faraonu: „Uz to es tevi esmu nolicis, lai pie tevis parādītu savu spēku, un lai mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē.“

¹⁸Tā tad, kuru viņš grib, to viņš žēlo, un kufam grib, tam apcietina sirdi.

¹⁹Tu varbūt man iebildīsi: ko tad viņš vēl pārmet? Kas tad spēj pretoties viņa lēmumam?

²⁰Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties: Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājām: kāpēc tu mani tādu esi radījis?

²¹Jeb vai podniekam nav vara no tā paša māla darināt vienu trauku godam un otru—negodam?

²²Un ko tu teiksi, ja Dievs, gribē-dams parādīt savu dusmību un zināmu darīt savu varu, lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus,

²³Lai atklātu savas godības bagātību pie žēlastības traukiem, ko tas iepriekš radījis godībai?…

²⁴Par tādiem viņš mūs ir aicinājis, nevien no jūdu, bet arī no pagānu vidus,

²⁵Kā jau Hozejas grāmatā teikts: „Es savu netautu saukšu par savu tautu un savu nemīļoto par mīļoto,

²⁶Un tai vietā, kur bija sacīts: jūs neesat mana tauta! viņus sauks par dzīvā Dieva dēliem.“

²⁷Bet Jesaja izsaucas pār Israēlu: Kaut ari Israēla bērnu skaits būtu kā jūļras smiltis—tikai atlikums tiks izglābts!

²⁸Jo, pildīdams savu vārdu ar steigu, tas Kungs to visu izdarīs virs zemes.“

²⁹Un kā Jesaja to bija paredzējis: „Ja Kungs Cebaots mums nebūtu atli-cinājis kādu sēklu, mēs būtu kļuvuši kā Sodoma, un līdzinātos Gomorai.“

³⁰Kas no tā izriet? —Pagānu tautas, kas nav dzinušās pēc bauslības taisnības, ir panākušas taisnību, proti ticības doto taisnību.

³¹Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības likuma, bauslību nav piepildījis.

³²Kāpēc gan ne: Tāpēc ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni,

³³Kā rakstīts: „Redzi, es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti pār kupu jāklūp; bet, kas uz viņu paļausies, nepaliks kaunā!“